| |
[29. Jun 2016|13:28] |
Viena no lielākajām ES problēma ir slikts PR un ideoloģijas trūkums. Lūk, piemērs ar burtisku jaunieša neizpratni par “What’s the EU ever done for us?”: https://www.theguardian.com/uk-news/2016/jun/25/view-wales-town-showered-eu-cash-votes-leave-ebbw-vale Gluži vai ņemts no Paitonu "Braiena dzīves". Remain kampaņas lukewarm entuziasms ir cits simptoms tam pašam - gandrīz vai likās, ka briti tiek aicināti balsot par mazāko ļaunumu. Tādus argumentus kā, piemēram, "kas notiks ar Ziemeļīrijas robežu" pirms referenduma vispār nedzirdēja.
Putins kopumā saprot to daudz labāk un vinnē ideoloģijas jomā. Iespējams, Krievija vinnē arī stratēģiskās gatavības jomā - to varēs redzēt pēc gadiem 10-15. Pastāvēs, kas pārvērtīsies? Vai ES arī vajadzētu pielietot apmaksātu troļļu armiju, aizmirst par ieguldīšanu reģionu attīstībā un uzsākt agresīvu ārpolitiku? Grāmatās un filmās ir tāda trope kā moral penalty - "sliktajiem" uzvarēt ir vieglāk, jo viņi var pielietot visus līdzekļus, kamēr pozitīvie tēli ir ierobežoti palikt ētiski pareizu darbību robežās. Narrative bias dēļ pozitīvie parasti tomēr uzvar. Dzīvē ir citādi - nevis uzvar pozitīvie, bet uzvarētāji raksta vēsturi un izmaina definīciju tam, ko tieši nozīmē pozitīvais.
No mana mazā viedokļa tāpēc liekas, ka status quo ir lokālais optimums šim laikam un vietai. Es nevēlos, lai ES nolaistos līdz impēriju līmenim "ideoloģijas ražošanas" un uzspiestas integrācijas ziņā. (Tālākā perspektīvā, kopējas identitātes izveidošanās pie status quo saglabāšanās notiks dabīgā veidā.) Tikai pēdējie gadi pierāda, ka decentralizēta, apolitiska savienība nestrādā.
Brexit ir jāapzīmē nevis ar politiķu šobrīd iemīļoto laulības šķiršanas metaforu, bet viena indivīda atkrišana no 28 personu grupņika. Loģiskai, ka tāda savienība nevar būt stabila, un tai atliek kļūt par īstu ģimeni vai arī izjukt. Visticamāk, kļūt par ģimeni pēc tam, kad liekie un gadījuma personas būs atmestas. |
|
|
| |
[29. Jun 2016|23:00] |
Zinātne - tas ir kaut kas cits. Vispārējais sabiedrības pastāvēšanas mods ir patērēšana. Kopš bērnudārza notiek sacensība par būšanu labākajam patērētājam - sākumā izrādot vecāko nopirktās mantiņas un drēbes, pēc tam pusaudža vecumā salīdzinoties ar mūzikas gaumi, stilu un pat draugu izvēli. (Cool kids tusē viens ar otru ne /tikai/ kaut kādas dziļas iekšējās saskaņas dēļ, bet lai viens otram un citām grupā izrādītu savu piederību cool kids grupai.) Pieaugušajiem fokuss mainās - salīdzināties vairs nav tik aktuāli, tāpēc mēs patērējam, lai izklaidētos.
Tad daži sāk nodarboties ar zinātni un pēkšņi nonāk pilnīgi citā pasaulē: tādā, kurā vari nodarboties ar kaut kādu mazāko sīkumu, kurš nevienam ārpus tavas jomas neinteresē, pie tam nodarboties ar to gadiem, un būt tikpat veiksmīgs kā pētnieks tēmā, kura pastāvīgi ir mediju fokusā. Vēl vairāk, pārāk liela publicitāte pārējo akadēmiķu vidū rada skepsi biežāk nekā skaudību.
Sabiedrībai nesaprotams / mazsaprotams darbs tiek uzskatīts par attaisnojamu un vajadzīgu, ja vien tas risina "īsta problēmas" pēc peer expertu domām. Jā, "neinteresantu" darbu nevar publicēt Nature vai Science, un tie zinātnieki, kas risina tikai tādas neinteresantu problēmas, nekļūst slaveni. Bet ierindas zinātnieku ir daudz vairāk nekā slavenību, un tas ir normāli. Pat ierindas zinātnieks (tāds, kāda disertācijas aizstāvēšana aprakstīta te: http://www.refal.net/zashchita.html) tomēr dod nelielu ieguldījumu pasaules zināšanu palielināšanā - kas ir daudz vairāk, nekā var par sevi var teikt gandrīz jebkurš cits, piemēram, žurnālists, skolotājs, uzņēmējs vai politiķis. Sleja par aktuālām sabiedrības problēmām izraisīs daudz lielāku viļņošanos nekā pētījumus par CO2 līmeņa ietekmi uz sūnu fotosintēzi, kuru izlasīs divi trīs, bet sūnu fotosintēze atšķrībā būs aktuāla arī pēc miljons gadiem.
Problēma ar zinātni ir cita - ja patērējot vai reflektējot mēs varam zināmā mērā kļūt par to, kas vēlamies būt (vai vismaz projicēt savas vēlmes uz to), tad zinātne simply does not care about you. Zinātniskajos rezultātos ir labākajā gadījumā tikai niecīgs pētnieka personības nospiedums. Jā, zinātne rada, bet radītais nevis emanē no radītāja iekšējās pasaules kā mākslā, bet tiek "noskaldīts" no objektīvi pastāvoša realitātes granīta. Laboratorijas darbs ir soul crushing tieši šīs alienation dēļ. |
|
|