| Talking about out-of-character posts... |
[13. Aug 2011|15:45] |
Šonakt sapņoju, ka mācos spēlēt vijoli. Patiesībā tā gan nemaz nelīdzinājās vijolei, drīzāk lielai ģitārai vai pat koklei, tikai spēlējamai ar lociņu. Bet ne par to. Domas vēl aizklīda pie cirvjiem. Jā, pie cirvjiem gan. Atcerējos, kādi tie mēdz būt dažādi -- gluži kā zirgi rikšotāji un darba zirgi. Ir plāni, slaidi, un relatīvi viegli - ciršanai - tādu ir bauda turēt rokā un darboties ar to, un ir masīvi un smagnēji, skaldīšanai.
Kādreiz, kad motorzāģi vēl nebija populāri, kokus gāza ar zāģi - tāda normāla resnuma ar divroku, protams, bet atzaroja ar cirvi. Diez, vai ar cirvi to zarus bija ērti nocirst tik tuvu stumbram, lai netraucētu dēļu izgatavošanai?
Atcerējos, kā savulaik pelnīju naudu, vācot zarus. Tas bija viena no vidusskolas vasarām. Kā jau vienmēr, kad savā pieaugušā dzīvē (pēc 16) dzīvoju kopā ar vecākiem vairāk nekā pāris nedēļas pēc kārtas, man mācās virsū sajūta, ka lēnām jūku prātā.
Tā nu es biju atradis iespēju pelnīt naudu mežā. Tur vīri brigādēs strādā pa pāriem - viens ar zāģi gāž kokus, sadala un atzaros tos, otrs vāc zarus, met tos čupās (vēlāk tik sadedzināti), vai "uz voloka" (meža ceļš, kurus iekārto ik pēc daždesmit metriem, un pa kuru vēlāk brauks baļķu savācējs. Darbu sāk, izbraucot uz to piecos no rīta, un strādā līdz pusdienai - pēc vieniem-diviem kļūst pārāk karsts. Strādāju kopā ar tādu patievu vīru ar ūsām, kurš man tikpat kā nebija pazīstams. Viņu sauca Aldis, šķiet. Nostrādājam tikai vienu dienu. Pēc tam man tur īsti vairs nesanāca atgriezties. Tas meža nogabals beidzās, vēl pēc tam A. neizgāja uz darbu, acīmredzot nolēmis pavadīt laiku patīkamākā veidā - acīmredzot degustējot etanola savienojumus.
Pēc pāris nedēļām es gribēju saņemt no A. nopelnīto - tie varēja būt kādi lati pieci. Īsti neatceros kā, bet klāt gadījās arī kaimiņš U., kurš arī strādāja tajā pašā brigādē. Kaimiņš bija muļķis, turklāt vienacis. Tas viņam netraucēja būt tīri jaukam cilvēkam. Lai nu kā, nauda A. bija, bet bija arī vēlēšanās no tās atbrīvoties. Saņēmis savu daļu, piekritu aizvest A. uz "punktu" un atpakaļ. Tā nu mēs ar A. un U. braucām ar manas mammas mašīnu uz otru ciemata galu pēc grādīgā. Tiesību kā jau nepilngadīgam man nebija. Saņēmu neadekvāti daudzus - vairākus - latus par benzīnu, kā arī pašu grādīgo šķidrumu patērēšanai uz vietas, kompānijas pēc. Atgādinu, ka darbība risinās laukos, pie tam laikā, kad CSDD attieksme pret alkoholu bija liberālāka nekā šobrīd. Laikam jau mans koordinācijas spējas šis piedzīvojums tomēr bija ietekmējis, jo vienā brīdi, kopā ar kompāniju noparkojoties ielas malā, piebraucu pārāk tuvu priekšā stāvošajai mašīnai. Tā bija piena vedējs, no kura aizmugures (nebiju ievērojis) nokarājas metāla āķis, kurš atstāja nepatīkamu švīku uz tumšzilā Volkswagen motora pārsega. Neko darīt, švīku varēja paslēpt zem netīrumiem, taču atpakaļ braucot, kolēģi liekās pat nedaudz satraukušies - vismaz U., kurš juta līdz manai braukšanai, komentājot to ar noraizējušos balsi.
Citā reizē vietējais policists man tomēr uzlika sodu par auto vadīšanu (patiesībā tas stāvēja ielas malā) bez autovadītāja apliecības. Sods bija desmit latu. Vietējais policists bija resns vīrs ar klusu balsi. Tas lika justies neveikli - patiesību sakot, pievienoja situācijai neveiklumu, jo tajās dažās reizēs, kad man ar viņu sanāca runāt, jau tāpat bija pietiekoši neveiklas - bailēs viņa teikto pārprast vai sākt krist uz nerviem ar pārāk daudziem "kā, lūdzu?".
Citā reizē man pašam beidzot sanāca zāģēt. Darbs, kuram ir vajadzīgas savas prasmes - gan teorija, gan prakse. Pusmetra diametrs un divdesmit metru augstums eglei varbūt neizklausās pēc nekā diža, bet vajag tikai salīdzināt skaitļus ar cilvēka dimensijām. Šāda izmēra kokus vajag nogāzt precīzi pareizajā virzienā, citādi tie var iekārties citos kokos un palikt tādi - pusnogāzušies. Svarīgi ir arī tas, lai neveidotos šķēpeles, atlūzuši gabali, kas var sabojāt apakšējo baļķi. Lai cik arī tas smieklīgi neizklausītos, ir jāzina, kā vajag zāģēt, un jājūt, kā zāģē - ja ne ar ķirurga precizitāti, tad vismaz ar amatnieka gan. Citādi var iezāģēt pārāk tālu, kur nevajag. Citādi tu nejūties savu darbu padarījis labi, nejūties neko protošs un spējīgs.
Ir patiesa bauda tā padarboties pāris minūtes ap simtgadīgu egli un tad redzēt, kā tā gāžas paredzētajā virzienā ar metra precizitāti. Tas notiek gandrīz bez skaņas - tikai beigās ir būkšķis, tai atsitoties pret zemi. Pēc tam seko atzarošanas un sadalīšanas daļa. Tā ir mazāk interesanta, bet noslēdzot atstāj patīkamu sakoptības un pabeigta darba sajūtu. Pēc tam var ķerties klāt nākamajam koka. Dienā tā var nogāzt desmit divdesmit pieaugušas egles.
Zarus vāca M. Viņš bija piekritis darboties par tiem pašiem pieciem latiem dienā, tiesa gan, laikam neparedzot, cik daudz dienā tad mēs strādāsim. Tā darbojāmies nedēļu - divas. Tik daudz tik īsā laikā, šķiet, es neesmu pelnījis pat programmējot Tajā Firmā. Atceros, ka reiz dzirdēju vietējās sievas runājam par to, kā zāģējot tīri alkšņus (no tiem sanāk jauki, sārti dēlīši kastēm un pieticīgai iekšējai apdarei) var pelnīt sešdesmit latus dienā. Protams, tad, ja paši alkšņi zāģētājam jau pieder. Nezinu gan, cik daudz patiesības bija tādā sievu runās, bet zinu, ka nauda, ko mežā varēja iegūt, uz citu ienākumu fona daudziem likās ļoti liela.
U. ar visu to likās, ka M. tiek maksāts pārāk daudz, un mēs sarunājama - gandrīz vai saderējām - uz to, ka viņš nāks strādāt M. vietā, pie tam sāksim jau nākošajā dienā, piecos no rīta (lai arī laiks nebija karsts). Mēs runājām par to, stāvot viņu mājas priekšā. Rietēja saule, U. dzēra alu no plastmasas pudeles un deva arī man; pa atvērtajām mājas durvīm brīžiem iekšā un ārā staigāja U. māsas. Vecākā no viņām tur nedzīvoja, viņu es pazinu pavisam maz, bet tovakar, ejot mums garām, viņa smaidīja. Tas bija jauks vasaras vakars. Es izjutu gan reto draudzības brīdi starp kaimiņiem, un gan sveša sievišķīguma klātbūtni.
Nākošajā dienā U. piecos neieradās.
Vēl es gatavoju eglītes mietiem. Tādu mazu, pusnokaltušu eglīšu mežā bija daudz. No katras sanāk divi trīs metrus trīs gari mieti - tādus ērti var cilāt viens cilvēks, sevišķi, ja ir "putna nagi" - tādas tērauda ķetnas, ar kurām tos sagrābt. Gadījās pieredzēt arī to, cik šāds darbs var būt bīstams. Visi to zināja, taču, šķiet, samierinājās ar to kā neizbēgamību, un strādāja bez īpašiem aizsarglīdzekļiem - kaut arī viens kaimiņš, par piemēru, tika nomiris turpat netālu no mājām, ziemā sev iezāģējot kājā un nevarot nokļūt atpakaļ, pie cilvēkiem. Tā nu vienas tādas mazās eglītes resgalis iesita pa gurnu. Pa iegurņa kaulu, ja kas. Neatceros detaļas, jo nesatraumējos. Koks mani tikai nogāza zemē, un turpat arī atstāja uz dažām minūtēm. Tādas epizodes atgādina gan par fizikas likumiem, gan par uzmanīšanos, strādājot vienam.
Vēl tajā vasarā spēlēju Might & Magic VI uz sava vecā datora. Viena no retajām spēlēm, kas uz tā vajā, un pēc vairāku nedēļu ikdienas spēlēšanas es jutos pilnībā "tajā pasaulē". Atceros, ka reiz, pļaujot zāli, netālā kokā nometās kāds putns - nez kā pēc liekas, ka tā bija pūce, lai arī tas notika dienā - kura šķita mats matā līdzīga no MM pasaules izlīdušam griffin. Un neminiet par Falloutiem un pārējiem Planeskeipiem, kuri arī būtu gājuši - tolaik man tādi vārdi vispār neko neizteica. Par Arcanum gan biju jau izlasījis Game.EXE, bet no tiem pāris rakstiem īpaša interese neradās. Un šaubos, vai arī būtu bijusi - tādas spēles tomēr nav īsti manā gaumē.
Aptuveni zinu, kur šobrīd ir tikai daži no šeit pieminētajiem cilvēkiem. Par vairumu no viņiem neko nezinu; tikai tagad tā iedomājoties ir žēl par to, ka viņiem droši vien dzīvē nav tā veicies kā man. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}