Tomēr uzstāšu, ka ja runājam tieši finansiālo neatkarību, tad definīcija bezkaislīgi runā tieši par tādu monetārā stāvokļa sasniegšanu, kur pamatvajadzības u.c. izdevumi var tikt nosegti ar pasīviem ienākumiem (no kapitāla pieauguma, īres īpašumiem utml.). Ja dara sirdslietu, tas, protams, ir labi—tas visdrīzāk nozīmē, ka cilvēks pārstāv kādu no t.s. brīvajām profesijām, bet tas ne vienmēr nozīmē tieši finansiālo neatkarību. Protams, šīs abas lietas var arī sakrist, bet kritērijs par darbu, kas sniedz piepildījumu, manuprāt, nav pietiekošs, lai kvalificētos tieši finansiālai neatkarībai. Darbs vienu dienu var patikt un sniegt gandarījumu, bet pēc gada jau vairs nē — finansiāli brīvs cilvēks varēs pārslēgties uz kaut ko citu, pēc saviem ieskatiem, pārējie varēs pārslēgties pēc vajadzības, jo izdevumus neviens nav atcēlis un iztika ir jānodrošina.