Bet kuri risinājumi personiskiem un ar dzīves jēgu saistītiem jautājumiem vispār ir "drošticami"? Izņemot piemēram CBT? Protams, ka var veikt pētījumus par to, kādi faktori korelē ar subjective well-being, bet visticamāk šādu abstraktu iekšēju principu un pārliecību ietekmi uz dzīves gājumu nevar līdz galam precīzi izmērīt. Un kamēr mums nav pierādījumi, kādas idejas palīdz dzīvot, vai ir jāatmet diskusija par šīm tēmām, jāizliekas, ka tas nav svarīgi un neattiecas uz izglītību ārpus hobija līmeņa? Kapitālisma ideoloģija (visa tā dzīšanās pēc panākumiem un konsūmerisms) jau tik un tā nosēžas cilvēku prātos, pat ja par to eksplicīti nemāca, man šķiet alternatīvu apspriešana būtu vērtīga.

Man šķiet arī piemēram ģeometrija un fizika ne visiem indivīdiem noderēs profesionālajā dzīvē, vai šķitīs saistoša, bet vienmēr būs cilvēki, kas meklēs meaning, tāpēc es nesaskatu neko kaitīgu vai triviālu centienos par šīm tēmām diskutēt izglītības kontekstā. Man piemēram RV1Ģ filozofija bija tikai vienu vai divus gadus, bet pat tad mēs pārsvarā nodarbojāmies ar theory of knowledge, kas bija vairāk kā set of tools, kas uzlabotu zināšanu uzņemšanu un apstrādāšanu, bet nepieskārās lielajām dzīves tēmām.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Well, dzīšanās pēc panākumiem manā grāmatā ir vēlama un vajadzīga lieta, līdz ar to droši vien nebūšu pats labākais padomdevējs jautājumā par tās alternatīvām.

Par pārējo – es neredzu problēmu cilvēkiem doties studēt filosofiju, iestāties reliģijās, meklēt "dzīves jēgu", bet savā brīvajā laikā. Eksaktās zinātnes, matemātika, vēsture utt., visas šīs lietas vai nu attiecas uz objektīvi demonstrējamām lietām, vai vismaz atsaucas uz kopīgu faktoloģisko bāzi, kurpretī man nav skaidrs, kādā veidā viens mācību priekšmets ar konkrētu programmu varētu būt vadošs faktors lietās, kas būtībā ir cilvēku gaumes jautājums (un, for that point, ko šī priekšmeta ietvaros darītu tie, kuriem šīs tēmas vienkārši nav aktuālas to begin with).

(Reply to this) (Parent)