Saprotu problēmu, tāpēc man nav principiālu iebildumu pret robot work(slave)force, ar atrunu, ka tie ir mani roboti, nevis "valsts" vai kādas korporācijas. 19. gs. situācijā nemaz ne tik neiedomājami, ja paskatāmies uz baltvācu muižniecību, arī pēc dzimtbūšanas atcelšanas, pat tad, kad latviešu zemnieki jau bija sākuši ekonomiski atsperties, muižnieks joprojām ir lielas lauku ražotnes īpašnieks, vienlaikus arī saimnieciskais vadītājs un vizionārs, apvienojumā ar plašām intelektuālajām interesēm, taču here's the catch, viņi visu dara paši, cenšoties pēc iespējas mazāk interaktēties ar tā laika oficiālajām valsts struktūrām. Un tagad iedod viņam robotus, uzreiz atkrīt zemnieku nodarbināšana un šmaukšana. Bet kā nosacīti demokrātiskos apstākļos kļūt par self-made man un tikt pie robotiem? Te spēlē iesaistās tie lielumi, kuri aristokrātijas pirmsākumos noteica, kuri ir tie labākie (aristoi) - gudrība un skill. Te labākais, ko valsts kā nosacīta izlīdzinātāja un brīvības instance varētu darīt - nodrošināt visiem vienlīdz lielu iespēju tikt pie skill un gudrības, nevis randomā dāļāt banānus. Ja kāds šo brīnišķīgo iespēju laiž garām - pats vainīgs, atliek cerēt, ka kāds robotu turētājs-džentlmenis iežēlosies. Pats galvenais - nedrīkst pieļaut, ka robotresursi nonāk kādas vienas struktūras, institūcijas monopolā (kas gan ir muļķa cerība, vēsture rāda, ka uz to pusi arī notiks).

(Reply to this) (Parent)