|
12. Jun 2016|13:48 |
Cita starpā, man prieks par to, ka pasaule ir sākusi nopietni domāt par garantētajiem ienākumiem. Vēl pirms gadiem pieciem tā likās margināla fantāzija, ja es kādam to pieminēju, tad bez īpaši nopietnas attieksmes sagaidīšanas. Ieviest to valstu mērogā, protams, ir pārāk agri - ir iespējams un vajag to pirms tam eksperimentāli izmēģināt. Man gan labāka liktos ideja jauniešiem (teiksim, pēc skolas beigšanas) piešķirt vienreizēju summu (20-60k?). Katrs lai to tērē kā vēlas - viens izglītībai, viens dzīvesvietas iegādei, viens vienkārši nodrošināti dzīvojot un darot to, ko pats uzskata par vērtīgu, nevis to, par ko sabiedrība ir gatava maksāt.
Motivācija "roboti mums atņems darbus" gan man liekas muļķīga, vismaz virspusējā līmenī. Lielāka daļa automatizējamo darbu jau ir tikuši automatizēti, nu un - vai strādājama četras studas dienā? Nē. Vieglāk starp citu, ir automatizēt rutīnas intelektuālo darbu. Grūtāk tādus darbus kā viesmīlis, kuri pēc būtības ir mazkvalificēti, fiziski. Citas kategorija ir radošie un "lemjošos" intelektuālie darbi.
Reizē ar to ir cita izmaiņa - augstākā izglītība ir kļuvusi par masveida, teju vai obligātu padarīšanu. Izglītība joprojām ir svarīga, tikai citā veidā - tas vairs nav ceļš uz pārticību; tā vietā universitātes diploms bieži vien ir minimālais kritērijs, lai vispār varētu sākt strādāt. Mūsdienās r-eiropā bakalauru pabeigušais nesaņem vairāk nekā savulaik viņa vecāki ar tādu pašu izglītības līmeni, viņš saņem aptuveni tikpat; atšķirība ir tā, ka bakalauru nepabeigušais šodien saņem mazāk nekā saņēma viņa bakalauru nepabeigušie vecāki.
Tālākās automatizācijas perspektīva ir arvien mazāk vidusšķiras darbu, un arvien absurdākas un augstākas izglītības līmeņa prasības working class darbiem. Rezultāts ir arvien mazāka varbūtība katram individuālajam cilvēkam to make an impact, darīt vērtīgu darbu. Ja kāds vēlas opt out of this system, kāpēc to neatļaut? Tāda ir garantētā minimuma jēga. Tas pats ar augstāko izglītību - ja reiz tā ir kļuvusi obligāta un tai pašā laikā maz relevanta darba tirgum pēc universtiātes beigšanas, tad kāpēc vispār mēģināt jauniešus motivēt apgūt kādu "tirgus pieprasītu" specialitāti? Tā vietā viņiem var klusiņām piedāvāt īstu, labu liberal arts izglītību. Pat ja tā būs pilnīgi nerelevanta darba tirgum, viņi neko daudz nezaudēs (diploms paliek diploms), bet iegūs izglītību kā pašvērtību. |
|