aptumšotā versija

esmu atpakaļ pie virpas, bet mani svētki ir ieilguši, tie aizvien turpinās, un es netaisos par to cepties. nav jau arī laika, jo ir jāiedzen nokavētais, kas savlaicīgi nemaz vairs nav iespējams, bet arī tā nav nekāda nelaime, jo dzīve ir laime.

es aizmirsu pekinā atslēgas, ko man sūtīs ar dippastu. es aizmirsu, ko nozīmē runāt. esmu mēms - arī no izbrīna. ķīniešu ābece. masieres rokas. smogs un baha piemineklis šanhajā. vīraks templī handžū. vakars uz rietumu ezera. gids, kas nespēj izrunāt r un l. monstrozas, vergu darbā celtas grandiozas būves. vaiga sviedros un asinīs mirkstoša varenība. "i vse takije raznye, schastlivyje, neschastnye".

bezgalīgi garš lidojums, kurā sajuka viss, domas par priekštečiem un par pēctečiem, un vienu brīdi pat šķita, ka esmu gaismas pavēlnieks (kad aizvēru lidmašīnas iluminatoru), bet tas bija tikai šķitums, šķitums viss. but i'm now thrown into multitudes, viskijs un cigarete desmitos no rīta debesu tempļa dārzos.

nothing to write home about? gandriiz taa vareetu teikt, jo viss ir taa, kaa biju iedomaajies. teerauda spaarni shkjeereeja maakonjus ar zelta un sudraba malinju, teerauda rumpis pastiiveejaas ar veeju, un es pamaniiju tevi un notriiseeju. bet varbuut tas bija veejsh, kas padrebinaaja lidmashiinu, apaksh kuras, manis, tevis un sapnja pletaas baigais plashums, apakshaa bija izlijushi aizsalushu ezeru tuukstoshi, kurus vaargi kauseeja bezzobaina ziemeljsaule. gandriiz islandisks fiilings, tikai tundrinja ar skrajaam priediiteem atgaadinaaja kaut ko tapshanas stadijaa.

bet shobriid araa ir jau -20 graadu, bet glaazee +40. pa dienu bija dazhus graadus siltaaks, sanjeemos un nosleepoju taadu papraavu apli, kaadus kilometrus 30, prieceedams ar savu klaatbuutni paverdzinaatus briediishus aplauztiem radzinjiem un dazhas pensioneetas ziemeljmeitas un deelus. päivää - päivää, paar mani zila debess, apkaart balti sniegi, lauki, mezhi, strauti, miers.

ai, reiykjavíka, tu mani sagaidiiji ar sniegu un ar sniegu, iistu puteni, shoriit pamodinaaji, ja to var saukt par riitu (halgriima bazniicas tornis iezvana dienasvidu). un sniga jau arii vakarnakt, balts sniedzinjsh uz riepu skujinjaam, un es gaaju paar robezhaam plecos ierautu galvu, jo peec vakareiropas pavasara man neienaaca praataa savaakt uz shejieni shalli un cepuri, es shkjiiru labi zinaamaas ielas kaa graamatas lappuses, liidz nonaacu liidz peedeejai - liidz uudensvietai, labi, okeaanam, kura tumsaa skalojaas neskaitaamas nosalushas kaijas. dieva origami, dieva dotais es, aukstums & veejsh.

tie mākoņi, kad guli slimības* gultā, slīd rozā, neaprakstāma krāsa, un tad vakarā tie sajūk ar pelēko fonu. tie nozūd manu smadzeņu miglā. ir jābūt slimam**, lai atkal klausītos aizliegto disku. kad tu pirms daudzām mūžībām atdevi man to atpakaļ ar visu manu patosaino ierakstu "everything about you is so easy to love", tu droši vien nodomāji, ka nekad vairs to neklausīšos, jo tas mani pazemos un šo to atgādinās. esmu noklausījies to līdz tādai nodilumpakāpei, ka daži celiņi lēkā - kā senlaikos plates. tikai uz tiem vārdiem diska vāciņā es nevaru paskatīties. nevajag jau arī, es zinu tos no galvas.

* fiziska slimība
** garīga slimība

vakar pirmo reizi peec 9. klases tu uzdancoji pie griestiem, bet es spēlēju volejbolu turpat uz zemes. cik saistoša spēle, laiks aizrit nemanot. ilgs laiks. manas serves tukšumā. man likās, es situ tev. piedod, ja vari, bet tas ietilpst tavām vajadzībām izstrādātajā programmā "get some life".

neizturamas digresijas, piedod, piedod. back to volley - biju totāli aizmirsis noteikumus, laikam arī īstās kustības. kā tāds lohs, kam tek čuriņa, es nokritu un nobrāzu elkoni. nogāzos ar dobju būkšķi, sajutu trulas, līdz mielēm pazīstamas sāpes. kāds labticīgs toms jautāja ça va ? (kā tev iet?) ui, tu tiešām gribi zināt? nē, es tevi pasaudzēšu, pārāk liela detalizācija ir asociāla, n'est-ce pas?, tāpēc saņem savu ça va aller, ies, viss reiz ies. iet jau tagad. gulbji, padebeši, ledus. es piecēlos un ieraudzīju zvaigznes. daudz zvaigžņu, ieskanējās sirēnas, un tu stāvēji pie ratiem. tīkla otrā pusē.

un tad es redzēju visu telpu tīkliem klātu. mēs pināmies pa tiem kā mušas bez sajēgas, bez saprašanas. mēs žņaudzāmies. man likās, šie tīkli ir manas domas, tavi vārdi. tavi slimie vārdi kā patiesībā pūžņojošas acis. tu teici, ka gribi nomirt, tu rāvies uz otru pussy, bet es tik un tā biju tavā pusē. es teicu, ka tevi vilkšu, bet tev būs jāpalīdz. negaidi no manis brīnumus, identificēšanās ar dieva plānu ir tavs darbs. wer kommen will, ist herzlich willkomen. wer nicht kommt, ist selber schuld.

viens draugs dažu personu klātbūtnē nekad nespēj runāt skaidru valodu. viņš vienmēr saka: pirmais vai otrais variants. man ir sajūta, ka cilvēki, kas šādi runā, ir baigie shēmotāji. man liekas, ja nevar runāt, tad labāk vispār necelt klausuli.

aizvakar es gandrīz nositos.

aizvakar es iedomājos par tevi, kā jau ierasts, kad braucu pa bāni ar 200 km/h, un tad
mašīnas borta datorā parādījās uzraksts "you have 1 message", bet es neskatījos, un tad
CD spēlētāja tumbās atskanēja sāpes, bet es nereaģēju, un tad
visa šoseja pēkšņi pārvērtās mirdzošā, žilbinošā upē, skaisti, es nodomāju, un tad
kā aisbergs parādījās melna fūre, un tad
pēdējā brīdī es parāvu stūri sānis.

Es drukāju Tev vēstuli, ko nekad nenosūtīšu. Atceries, savulaik tādas rakstījām skolā. Vismaz es rakstīju. Par Tevi nezinu. Es jau Tevi nemaz nepazīstu tik ilgu laiku.

Es sēdēju melnā Volvo, bet Tu - baltā Mersedesā. Spīdēja saule un luksofora sarkanais signāls. Domājot par Tevi, varētu teikt - visnotaļ simboliski. Tikai nepārproti, mīļā S., tas nav sarkanais lukturis, nav arī sarkana lupata, drīzāk - stopsignāls. Klausījos, kā Perahia spēlē Scarlatti. Jau kādu simto reizi. Simt soļu uz iekšu, simt soļu tuvāk. Man neapnīk. Kas skanēja Tev, nezinu. Varbūt Roxette. Varbūt klusums.

Piedod, bet pamanīju Tevi par vēlu. Es Tev uztaurēju. Mēs saskatījāmies - varbūt tikai sekundi. Es gribēju atvērt logu un teikt [...], bet luksoforā jau dega zaļā gaisma. Ja gaisma vispār deg. Tu tikli pasmaidīji un kautri novērsies. Atbilstoši satiksmes noteikumu prasībām mēs nogriezāmies katrs uz savu pusi. Mēs satikāmies bez sekām. Touchless communication - mēs papeldējām viens otram garām kā zivis akvārijā. Šī epizode vēl brīdi eksistēs šai ierakstā, manā apziņā, un tad izgaisīs aizmirstībā.

triisdesmito gadu paaudzes modernists janis caruhis (giannis tsarouchis) mazliet neortodoksi skaidro, ko noziimee buut griekju maaksliniekam: "nemitiigi meeroties speekiem ar gaismu, ar griekjijas speeciigo, skjiidinosho gaismu, kas katru miilju briidi mainaas. mani meegjinaajumi iespiest to savaa maakslaa ir ciinja ar veejdzirnavaam."

varbuut taapeec vinjsh paarsvaraa gleznoja tumshas caravaggio stila bildes.

 

es gribu tevi stipru. neparasta laime un bezgaliigs kauns par vakardienu. es iekriitu tik viegli. kaa biljarda bumba melnaa caurumaa. of my fucking own motion. netaisos par to cepties, tas vairs nav aktuaali. visa tumsa ir iekodeeta shais rindaas, norakstiita luuzhnjos, transformed, recycled. lai dziivo aizsargmehaanismi, blja. mani nes kaut kaads dead-can-dance-daemi muzona vilnis, klab swiss german klaviatuura, nepaarvarams slinkums kaut ko paarsleegt. es taapat drukaaju aizveertaam aciim, skatos saanis un redzu sevi no malas. tev nekad taa nav bijis? jautaajums tukshumaa. jaa, vinja... un vinjas skaistie, slimie e-pasti. es laikam vinju miilu vismaz liidz alkohola un tabakas liimenim, bet ar vinju nevajag ne dzert, ne piipeet. un vinja nedzer un nepiipee. ar vinju var guleet, un viss kljuust par daarzu. pasaules apstaadiijumi, maya, mirklja fatamorgana. sarkanais rums, sirreaalas debesis, ko paver aizkari, kas liegi pliiv veejaa. es atkriitu gultaa uz muguras... shis kritiens ilgst muuzhiibu. the world in your eyes. mees kluseejam. the ceiling is no limit.

jau kaadam teicu, ka taa ir miilestiibas visplashaakajaa noziimee. es zinu, tu teiksi, tas neskaitaas. tev neskaitaas, man skaitaas.

kolēģes, kad es redzu jūsu aizpampušos, paģirainos ģīmjus, aizlietās, sarkanās acis, nopīpētos, dzeltenos zobus, skāņi dvakojošo elpu un apvītušo, solārijgrilēto ādu dekoltē, tai vietā, kur satiekas krūtis,

kad kārtējo reizi klausos jūsu patosainās deklarācijas ("no šīs dienas gan sāksim veselīgu dzīvi un alkoholam veselu mēnesi teiksim "nē"), es protams apzinos, ka arī es reiz kļūšu vecs un ka garīgi jūs varbūt esat pilnīgi veselas,

bet man tad tomēr liekas, ka mana jaungada apņemšanās dzert un pīpēt tikai ar tām personām, ko es mīlu, nemaz nav tik peļama.

Pārdomām ir spēks - mana stiprā vārdnīcu pils ar klusu troksni entropiski sagāžas kaudzē. 13 vārdnīcas 13. janvārī 13. janvāra ielā. Nē, šī skaistā shēma izjūk, jo starp tām ir vēl 2 romāni un 1 dzejoļu grāmata. Rilkes "Donavas elēģijas". Un es neesmu 13. janvāra ielā, ko sedz vairāk nekā 100 gadīgs mūsu apkaltušās vēstures DNS paraugu slānis. Nekas jau nav mainījies kopš tiem laikiem, ja nu vienīgi Likteņupes ūdens sastāvs, ar kuru nudien var aizrīties. Mūsu klibās likteņgaitas. Nāc, notici savas tautas nākotnei, es tev došu roku, mēs varēsim iet pāri kā divi jēzuliņi. Atstāsim ikdienu un sen neizmantoto sabiedrisko transportu otrā krastā, es tevi atbrīvošu no tavas žultainās skepses. Nāc, tevi gaida upe bez krastiem, tavu sarkanbaltsarkano sapņu simulakrs, droši griez muguru tai anonīmajai, globalizēto patērētāju straumei, notici jel, nāc uz jauno krastu. Nē, es redzu, ka tu netici. Īstenībā es jau arī nemaz neesmu par šo nākotni tik pārliecināts. Un es nemaz tevi vairs nelūdzos, jo tu jau dzirdi visus manus "nē". Tu nevari brist pret tik stipru straumi. Mans kliedziens stiepjas tev pretī kā roka, kura grib ieķerties tavējā, bet paliek pusceļā kā stopētājs uz Liepājas šosejas, kam visi brauc garām.

tik austrumeiropiski mīļi tik tupi
es atņēmu tavu kā iet
tev šodien lieli pupi
bet man acis līp ciet

es sāku nopietni skaidrot
ka iet labi un taa
tu klausījies manī smaidot
un bāzi sev kabatā

tas bija galīgi greizi
bet dažreiz jau gadās
dzīvē rīkoties nepareizi
dažreiz kad izslēdzas radars

neizgulēts miegs mani spiež
man ir drausmīgi smagi
tavs jautājums mani griež
gabalos smalki jo smalki

kā nāves līnija hroniski, gandrīz termināli ielaistiem darbiem tuvojas 32. decembris. mani var glābt tikai ziemsvētku brīnums, ja man pietiks nekaunības sevi uz kaut ko tādu suģestēt. es zinu, pastāvēs, kas pārvērtīsies. ja es uzpīpēšu zāli, viss pārvērtīsies par kēksu ar rozīnēm un dzimšanas dienas svecītēm, un manī sasnigs balts sniedziņš uz zaļām skujiņām.

veikalos jau kuro nedēļu trauksme. baznīcā šovakar arī. mēģina sazvanīt ticīgos, bet tie ir atslēguši skaņu. snooze, jesus. es jau arī, pagāns, pagriežu muguru tirgus laukumam un katapultējos aizvien dziļāk mežā, kur aiz manis kā smaga grāmata aizveras pasaules durvis. tur neielauzīsies rietošās saules brūnie stari. mežā, kur klusā tumsībā izbalo visas krāsas, es varu nekaunīgi ieskatīties tev acīs.

Mana vecā mauka, es zinu, ka tu neuzdosi jautājumus. Pieglaužos tev pie sāniem, mēģinu sajust iedvesmu, tak laikam jūtu vien nogurumu. Tu smaržo pēc lēta vīna un taukainām pankūkām ar brūnu kastaņu krēmu. Mirabo tilts ir tālu, es zinu, turklāt šoreiz es viņu nemaz nemeklēju. Mirkļi plūst visās malās, re, es piemiedzu acis un iebrienu divvirzienu upē. Pa tavām grumbainajām artērijām pat trijos naktī plūst nebeidzama sarkanu un dzeltenu uguņu straume. Es eju tev pretī. Viss ir tik vienkārši. Vienkārši vāks.

Is simplicity best
Or simply the easiest
The narrowest path
Is always the holiest
So walk on barefoot for me
Suffer some misery
If you want my love
If you want my love

Konstantins Kavafis (Κωνσταντίνος Καβάφης) (1863-1933)
Izaugsme
(Δυνάμωσις)

Όποιος το πνεύμα του ποθεί να δυναμώσει
Ja tu gribi garā augt, piekās baušļus un disciplīnu.
Esi likumpaklausīgs skata pēc, bet pārkāp likumus
pēc būtības. Neesi aizspriedumains,
saskarsmē nesamierinies ar aprobētām,
tizlām manierēm, bet gan mācies no baudām.
Nebīsties uzvesties katastrofāli,
pat ja tev puse mājas sabūk.
Tikai tā var uzzināt kaut ko zināšanas vērtu.