čīkstuļa pieraksti

nez, kādreiz vēl atradīšu kādu tik perfektu albumu kā Radiohead - OK Computer?
man zūd cerība, bet vēl ir laiks.
un man pat TIK ĻOTI Radiohead nepatīk.
exit music izcils gabals.

kamēr cīnos ar saviem neandertāliešiem, kas pagaidām sadarbojas ar mani tikai daļēji..
nevaru izlemt, kas skaistāks - rakstītais vārds vai mūzika?

aprīlī, kad atkal būšu mājās, draugi taisa pasākumu.
pasākumā plānā paredzēta uzstāšanās no katra dalībnieka.
no manis visi gaida teātri, dzeju. to, ko parasti.
es spēlēšu flautu. pēc 8 gadu pārtraukuma, es atkal spēlēšu flautu. vienalga, kaut vai ko primitīvu, bet flautu.

vēl viena bezmiega nakts. beidzot sāku aizrauties ar mācībām, sen tā nebija bijis. pašlaik ar interesi lasu par to, kā vācu sabiedrība reaģēja uz antisemītismu nacistiskajā vācijā. interesanti.
un dienas plāns gatavs. ir jāraksta eseja. pirms tam, pirms lekcijām, jāsadzeras espresso, lai acis neaizkrīt ciet jau trijos. tagad dzeru trešo tējas krūzi, un domāju, ka jāiedzer kofeīna tabletītes. drošības pēc. gribu šodien pabeigt. vai vismaz daļu uzrakstīt.
un atkal klasiskā mūzika.
gribu uz simfoniskā orķestra koncertu.

noliecies pie zemes tik stīvs
vienā rokā vijole, otrā vīns
nodurtu galvu, bez krekla
lūdzošā balsī dzied
dziesma beidzās, piegāju klāt
viņš negribēja runāt, bet es piespiedu sākt
pretējās acīs bija skumjas,
manās acīs kauns
nē, tā nav
neviens nevar būt tik brīvs
nē, tā nav
"tad klausies," viņš teica, "šo dziesmu es dziedāšu tev"
pieliecos tuvāk
gandrīz kā tēvs līdzi just
vīns bija stiprāks par prātu
bet viņa prāts nedomāja zust
tikai vienreiz viņš grib dzirdēt kā šauj
smagos zābakos pacelties debesīs brīvs
pielīst kādam gandrīz klāt un teikt:
"paldies, esmu palicis dzīvs"
noliecies pie zemes tik stīvs
vienā rokā vijole, otrā vīns
viss, ko es vēlos, ir bijis
tagad man vairs nav, kur iet
nē, tā nav
neviens nevar būt tik brīvs
nē, tā nav
"tad klausies," viņš teica, "šo dziesmu es dziedāšu.."

pagājšnedēļ mācoties iekš last.fm radio klausījos klasisko mūziku, tā ir patīkams un neuzmācīgs fons darbam.
šovakar atklāju, ka vēl viens neuzmācīgs un patīkams fons ir 80to/90to banālākā mūzika, klausos Apollo radio un mācos vienā mierā. tagad skan East-17 un es smejos par sevi. neatceros pēdējo reizi, kad būtu klausījusies East-17. man viņi tak nepatika!

man šķiet, ka mans iPods ir visintīmākā lieta, kas man pieder. jā, mans apskrambātais elektrozilais, 4gb ietilpīgais iPods. nekad negribu citiem dot klausīties, negribu ij rokās dot. jo tur ir visi mani "dirty little secrets". un viss, kas man tuvs. tāpēc citiem dodu ar lielu nepatiku. viņi nesaprastu, viņi neuztvertu, kā es. jo tur visam ir savs stāsts. (jo arī īsie stāsti tomēr ir stāsti) mūzika vispār ir intīma padarīšana.

man kājās ir vilnas zeķes, esmu ietinusies segā, mugurā džemperis un siltas bikses. un tikai tagad ir silti. laikam sākas ziema. kur palika rudens? viss nosals, kāds tur zelta rudens vairs? kas zin, varbūt līdz oktobrim uzsnigs? :)

R.E.M. vakar bija forši.

un radiobārā gāja jautri.

nevaru pieķerties nevienai grāmatai.
neviena neliekas mana laika vērta, lai gan laika man ir atliku likām un kāda no tām, kas manā "to read" kaudzē stāv, noteikti ir lasīšanas vērta.
bet nevaru pieķerties.
bet toties visu laiku klausos mūziku. bezjēdzīgi, bet tas "baro" manu dvēseli. un es būtu neizsakāmi bēdīga, ja man tagad pateiktu, ka mūzika jāizslēdz.