Tīri tā, salīdzināšanai ar manu brāli, kurš ir māte Terēza.

Tas ir dikti dīvaini, ja es no rīta pieeju pie spoguļa, lai pirms iešanas uz skolu kā parasti pateiktu pati sev labrīt, bet šoreiz tiešām uz sevi paskatos. Kā no malas.
Man ir tukšas acis, izspūruši mati un kantaina, miegaina seja.
Paņemu acu zīmuli, lai nomaskētu to tukšumu un... to neko. Acis ir tādas, kurās negribas skatīties, jo tajās vienkārši nekā nav.

Aizeju prom tā arī sevi nepasveicinājusi. Ar tādu cilvēku negribu sapīties.

Diezgan interesanti, ko tik var iesākt ar vienkāršu uzdevumu - paņem 1-2 minūtes no kādas dziesmas, kas tev patīk, un uzfilmē klipu.

Vispirms pārņem izmisums - kādu dziesmu lai ņem? Tik daudz, no kā izvēlēties! Kaut ko, kas atstātu iespaidu? Ar tekstu? Bez teksta? Kādu noskaņu? Tumšu? Gaišu? Rozīgu? Pelēku? Ko vispār filmēt? Kā notiek montāža?

Tad rodas kaut kāda ideja par to, ka jāņem ar tekstu/tumša/drūma/saprotama visiem. (Kāds varbūt būtu izdomājis savādāk :P )

Sāc šķirot. Pa galvu maisās doma, ko tu vispār varētu filmēt. Vai ir jādomā baigais sižets? Vai bezsakars, "māksla"?

Šķirsti disku maciņu, to nē, to nē, te jāapskatās, te arī, to nē... Tad visu skati cauri otrreiz. Tad sašķiro jau ārā izvilktos diskus. Mēģini atcerēties, kuros folderos varētu būt bijis kaut kas noderīgs. Pa vienam liec diskus iekšā mūzikas centrā un nervozi spaidi pogas. Nekā, kas pirmajā brīdī iekristu ausīs. Nākamais. Nākamais. Uzliec vēlreiz iepriekšējo. Apstājies pie dziesmām, kuras atpazīsti no pirmajām sekundēm un tās noklausies vismaz līdz pusei.

To varbūt, to arī varbūt, to neviens nesapratīs, šitā nederēs... Sastādi sarakstu.

Izsvītro pāris dziesmas.

Izvelc no kaut kāda noputējuša vāciņa vēl vienu pašu disku un saproti, kas tas der. Pievieno sarakstam visas dziesmas.

Aizej pie pasniedzēja ar ausskani un tomēr pilnīgi visu disku maciņu. Uzliec viņam vienu, kurš tev visu laiku ir skanējis galvā un nav licies mierā. Kamēr pasniedzējs klausās, tieši šo un vēl dažas citas dziesmas domās pārsvītro. Nesapratīs.

Pasniedzējs kaut ko pozitīvu nosaka par oriģinalitāti un fiksi palabo vēl pāris mūdžu, kuri trenējas filmēt ar kameru turpat gaiteņos un uzklūp garāmejošiem cilvēkiem. Tikmēr pats vēl reizi sāc klausīties un pēkšņi saproti, ka ainas visu laiku ir slīdējušas acu priekšā, tikai tu tās nepamanīji. Īstais.

Migla, migla... Ir. Priekšmeta pasniedzējs kaut ko pozitīvi pakomentē un sāk jau manā vietā plānot, līdz kurai vietai tieši būtu jāņem: divas minūtes un sešas sekundes. Visam piekrīti, mazliet pažēlojies par to, ka tik garš.



Nākamais solis ir parakstīt papīru, ka uzņemies atbildību par tādu un tādu kameru.

Speciāli sarīkot pasākumu, izbraukāties pa tuvākās apkaimes industriālajām vietām un taisīt lielo filmēšanas dienu. Tad vēl vienu. Viss pārējais tiek atlikts uz nenoteiktu laiku.

Visu aizmirsti.

Pēc divām nedēļām atvilkties uz stundu un parādīt uzfilmēto materiālu. Tad saproti, ka ir jau novembris un pielec, ka nav gana. Raksti filmējamās lietas uz papīra, mūzika skan galvā bez tehnikas palīdzības. Ikdienā vispār neklausies, jo paliek bail, vai neizbesīs.

Labi, vienkāršs vakars kādu mēnesi pēc tā, kā esi izvazājies pa visām piemērotajām vietām. Ņem kameru un izej ārā, pastaigājies, paskaties to ēniņu, tur gaismas jauki atspīd slapjajā asfaltā, tur jātaisa panorāma. Spīd pilns mēness. Pēc pusstundas ienāc atpakaļ iekšā, safilmējis teju divtik vairāk kā līdz šim.





Atklāj, ka esi apsaldējis rokas un tagad būs jādzīvo ar koši sarkaniem pirkstiem.
Vēl redzēsim, kāds būs turpinājums.

Vakarā atnāku mājās, piesienas vecmāmiņa ar ļoti nopietnu seju. Šodien esot zvanīts no RCB, kur sen, sen atpakaļ esmu bijusi pierakstīta, kam esot zvanījuši no kluba Depo, kur esot atrasta mana lasītāja kartiņa. Bibliotēka gribot zināt, vai es tiešām apmeklējot TĀDAS vietas.

Bet ne tur tas sviests aprakts. Lasītāja kartiņu, kuru biju glabājusi mēteļa kabatā, ap Ziemassvētkiem pazaudēju kopā ar skolēnu apliecību. Ap Ziemassvētkiem, DECEMBRIS. Tagad ir pagājis GADS un kāds ir to apliecību tur atradis. Wtf? Viņi tiešām tik reti grīdas slauka?

Biju Sturm Decennium, jūs drīkstat mani paostīt! (Puscitāts - SouthPark)

Ja programmā rakstīts, ka sāksies desmitos, tātad sāksies ceturksni pāri vienpadsmitiem. Vispirms STROPS, par kuru fanoju kopš Ziemassvētkiem. Esmu sajūsmā par visu koncertu, interesanti bija redzēt kā džeks sit pa trīs trubām :) Toties cik precīzi! "Solists" arī prikolīgs, izskatījās vai apslimis, vai arī apsities... Mīlīgi. "Korpusus" viņi varēja atstāt vai nu kā pēdējo, vai arī atkārtot vēlreiz beigās. Lai vai cik dīvaini tas nebūtu, brīžiem gribējās padziedāt līdzi /smaida par tādu ideju vien/

Pārtraukums. Tad Rosewater. Performance /noskurinās/ izskatījās sāpīga. No mūziciņas gaidīju vairāk, diezgan neizteiksmīgi. Eh, Rosewater nav nekas tāds.

Pārtraukums. Man ar to ir pieticis, jau vēls. Jāiet. Līst lietus, transports sen vairs neiet. Patīkami atsvaidzinoši, likās, ka varu aizsoļot kaut līdz Liepājai (zābaki vēl bija sausi).

Sākumā bija baismi labā face controle - visi urlas aplauzās un netika iekšā :) Un tualetēs bija papīrs! Garderobēs numuriņi, ko karināt kaklā, lol. Patiesībā pasākums bija fantastisks, gribu vēl.

Skaņa gan bija pasūdīga.

Pirmais ieraksts, pirmā neta dienasgrāmata. Labu laiku vairs neprotu rakstīt tā, lai pati varētu saprast. Kad biju maza, man bija tāds blociņš, kuru saucu par dienasgrāmatu, pirmās dienas parakstīju un aizmirsu. Tagad no jauna mācīšos.

No šeit pāris palasītajām klabēm var saprast, ka šeit cilvēki raksta vai nu to, kas varētu interesēt kādu citu bez viņa, vai nu to, kas interesē tikai pašu rakstītāju, vai arī to, kas interesē kaut kādu paziņu loku. Man nav tā laime daudzus pazīt, bet nedomāju, ka rakstīšu kaut ko bezgala aizraujošu vai interesi izraisošu :) Varbūt kādu reizi ielikšu pa bildei, kura man tiešām izdevusies (bet tiešām izdodas man reti!) un gaidīšu, ka kāds kaut ko baigi teiks vai arī vismaz uzmundrinās ar spamu :) Tas būtu ļoti noderīgi, ticiet man!

Varbūt kādas atklāsmes par pasaules iekārtu vai detaļas no mana plāna iekarot Zemi. Varbūt parādīsies raksti par manu pielūgsmi pret kaut ko :) Vai naidu. Vai arī kaut kas nebūt smieklīgs. (kas tikai man nemēdz gadīties!)

Varbūt - vienkārši interesantu lietu reklāmas.


Visi jau ir sapratuši, ka neesmu briesmīgi inteliģenta, vai ne? Pareizi! Dienasgrāmata tikai priekš manis!




Drīz piedabūšu brāli uzražot priekš manis stilu :P Tb, palīdzēt.