Diezgan interesanti, ko tik var iesākt ar vienkāršu uzdevumu - paņem 1-2 minūtes no kādas dziesmas, kas tev patīk, un uzfilmē klipu.

Vispirms pārņem izmisums - kādu dziesmu lai ņem? Tik daudz, no kā izvēlēties! Kaut ko, kas atstātu iespaidu? Ar tekstu? Bez teksta? Kādu noskaņu? Tumšu? Gaišu? Rozīgu? Pelēku? Ko vispār filmēt? Kā notiek montāža?

Tad rodas kaut kāda ideja par to, ka jāņem ar tekstu/tumša/drūma/saprotama visiem. (Kāds varbūt būtu izdomājis savādāk :P )

Sāc šķirot. Pa galvu maisās doma, ko tu vispār varētu filmēt. Vai ir jādomā baigais sižets? Vai bezsakars, "māksla"?

Šķirsti disku maciņu, to nē, to nē, te jāapskatās, te arī, to nē... Tad visu skati cauri otrreiz. Tad sašķiro jau ārā izvilktos diskus. Mēģini atcerēties, kuros folderos varētu būt bijis kaut kas noderīgs. Pa vienam liec diskus iekšā mūzikas centrā un nervozi spaidi pogas. Nekā, kas pirmajā brīdī iekristu ausīs. Nākamais. Nākamais. Uzliec vēlreiz iepriekšējo. Apstājies pie dziesmām, kuras atpazīsti no pirmajām sekundēm un tās noklausies vismaz līdz pusei.

To varbūt, to arī varbūt, to neviens nesapratīs, šitā nederēs... Sastādi sarakstu.

Izsvītro pāris dziesmas.

Izvelc no kaut kāda noputējuša vāciņa vēl vienu pašu disku un saproti, kas tas der. Pievieno sarakstam visas dziesmas.

Aizej pie pasniedzēja ar ausskani un tomēr pilnīgi visu disku maciņu. Uzliec viņam vienu, kurš tev visu laiku ir skanējis galvā un nav licies mierā. Kamēr pasniedzējs klausās, tieši šo un vēl dažas citas dziesmas domās pārsvītro. Nesapratīs.

Pasniedzējs kaut ko pozitīvu nosaka par oriģinalitāti un fiksi palabo vēl pāris mūdžu, kuri trenējas filmēt ar kameru turpat gaiteņos un uzklūp garāmejošiem cilvēkiem. Tikmēr pats vēl reizi sāc klausīties un pēkšņi saproti, ka ainas visu laiku ir slīdējušas acu priekšā, tikai tu tās nepamanīji. Īstais.

Migla, migla... Ir. Priekšmeta pasniedzējs kaut ko pozitīvi pakomentē un sāk jau manā vietā plānot, līdz kurai vietai tieši būtu jāņem: divas minūtes un sešas sekundes. Visam piekrīti, mazliet pažēlojies par to, ka tik garš.



Nākamais solis ir parakstīt papīru, ka uzņemies atbildību par tādu un tādu kameru.

Speciāli sarīkot pasākumu, izbraukāties pa tuvākās apkaimes industriālajām vietām un taisīt lielo filmēšanas dienu. Tad vēl vienu. Viss pārējais tiek atlikts uz nenoteiktu laiku.

Visu aizmirsti.

Pēc divām nedēļām atvilkties uz stundu un parādīt uzfilmēto materiālu. Tad saproti, ka ir jau novembris un pielec, ka nav gana. Raksti filmējamās lietas uz papīra, mūzika skan galvā bez tehnikas palīdzības. Ikdienā vispār neklausies, jo paliek bail, vai neizbesīs.

Labi, vienkāršs vakars kādu mēnesi pēc tā, kā esi izvazājies pa visām piemērotajām vietām. Ņem kameru un izej ārā, pastaigājies, paskaties to ēniņu, tur gaismas jauki atspīd slapjajā asfaltā, tur jātaisa panorāma. Spīd pilns mēness. Pēc pusstundas ienāc atpakaļ iekšā, safilmējis teju divtik vairāk kā līdz šim.





Atklāj, ka esi apsaldējis rokas un tagad būs jādzīvo ar koši sarkaniem pirkstiem.
Vēl redzēsim, kāds būs turpinājums.