· ***Akašas✽Ieraksti***

Mans teksts pārsniedza maksimālo vienas ziņas garumu, tādēļ es to sadalīju divās daļās. :)

Man ir ļoti žēl, ka Tev nācās to pieredzēt. Ceru, ka kopš tā laika esi kaut cik atkopusies. Vienlaikus mani pārņem dusmas un riebums par šādu apkārtējo cilvēku reakciju panikas brīžos. Tā vietā lai būtu pretīmnākoši un sniegtu ablastu, pretī saņem norobežošanos, pārmetumus, lai saņem sevi rokās, un pat draudus, ka tiks izsaukta ātrā palīdzība, ja nenomierināsies. Man liekas, ka tā ir tāda klasiska cilvēku izpausme, kad cilvēks, nezinot, kas ar otru notiek, pats sāk justies nekomfortabli un nedroši. Un rezultātā viņš vēlas atgūt pats savu komforta/drošības sajūtu. Otra cilvēka pārdzīvojumiem paliekot otrajā plānā. Tādēļ izskan komandas, lai otrs cilvēks nomierinās - izbeidz nekomfrotablo situāciju paša spēkiem. Vai arī izvēlas draudēt par risinājumiem, kas nozīmētu diskomfortu izraisošā cilvēka izloēšanu. Droši vien es pārspīlēju, ieslīgstot galējībās par indivīda pašsaglabāšanās instinktu, bet vismaz no paša pieredzes man pašam šādi iespaidi radās. Jo, kā sāvādāk izskaidrot to, ka visādi citādi milošie, gādīgie un tuvie cilvēki šajās retajās reizes, kad piedzīvoju panikas lēkmes, pārvēršanas par neiecietīgiem, nežēlīgiem un aukstiem monstriem, ka galu galā man tieši no šādas cilvēku reakcijas rodas visspēcīgākās bailes un es sāku baidīties no panikas lēkmju piedzīvošanas citu cilvēku klātbūtnē, baidoties no tā, kāda būtu viņu reakcija.

Runājot par panikas lēkmēm un ātrās palīdzības izsaukšanu, es pirms 6 gadiem piedzīvoju epizodi, kad biju tik ļoti sapringtā un nerimstošā vairāku dienu trauksmes un panikas stāvoklī (starp citu, visas problēmas eskalējās pēc konfliktsituācijas ar ļoti tuvu cilvēku, jo es, redz, "sāku žēloties par to, ka baiļu un satrukumu dēļ man ir grūtības tikt galā ar studiju darbiem"), ka man pat īsti nepalīdzēja psihiatres izrakstītās zāles. Un es sāku panikot par to, ka pat zāļes man nepalīdz. Tad man psihiatre kā vienīgo risinājumu piedāvāja ātrās palīdzības izsaukšanu. Man nebija variantu, tādēļ es izsaucu. Ātrie abrauca, uzklausīja manu sakāmo, un tad man teica, ka viņi nevar man neko palīdzēt, un ka vai nu es palieku kā biju, vai arī viņi (ar manu rakstisku piekrišanu) vedīs uz psihoneiroloģisko slimnīcu - Tvaika ielu. Es biju tik dziļā trauksmes un bezizejas stāvoklī, ka piekritu braukt uz slimnīcu, neskatoties uz to, ka man jau no bērnības bija bailes no slimnīcām. Aizveda mani uz slimnīcu, un jau pirmais signāls, kas man domāt, ka nebūs īsti labi, bija slimnīcas personāla ieteikums nodot jebkādas manas personiskās lietas (maku, telefonu) glabāšanai seifā, jo citādi man tās lietas varot nozagt. Tad man iešpircēja kaut kādas zāles, aizveda uz palātu (bija tumšs un es neko lāgā nevarēju redzēt), ierādīja man gultu. Un es, par spīti visam iepriekš piedzīvotajam, ātri vien aizmigu. Kad pamodos nākamajā rītā, es sāku apjaust, kur esmu nonācis. Maigi sakot, noskaņa nebija "nomierinoša" vai "ārstnieciska". Pirmkārt, jau palātā, kurā pamodos, bija izmitināti vēl 9 cilvēki. Un telpa nebija īpaši liela, tādēļ gultas bija diezgan tuvu viena otrai. Visi logi bija ar restēm. Durvīm uz izeju nebija rokturu, līdz ar to pašam nebija iespējas izkļūt ārā. Telpas bija diezgan vecas un nolaistas. Uz kādiem 80 cilvēkiem bija viena publiskā tolete. Iespēja pārvietoties bija tikai pa paša palātu un pa gaiteni ar paplašinājumu, kur bija galdi ēšanai vienā galā. Un durvis ar atslēgu un bez roktura. Visas palātas bija atvērtas. Izņemot vienu, kuru vaļā nevēra nevienu mirkli. Tās palātas durvīm bija stikla logs un tajā varēja redzēt vairākus cilvēkus, kas likās īpaši uzvilkti. Ar izbolītām acīm. Laikam "īpaši nekontrolējamie un bīstamie". Iepriekš rakstīju par manām bailēm no nonākšanas slimnīcā. Man citas ,ne mazāk biedējošas, bailes bija nonākt cietuma. Tā nu sanāca, ka vienas dienas laikā īstenojās abas šīs bailes, jo biju nonācis slimnīcā-cietumā. :D:D:D

Un runājot par pārējiem pacientiem... Es kopumā slminīcā pavadīju tikai diennakti, tādēļ īsti citus cilvēkus neiepazinu. Bet pirmie iespaidi kombinācijā ar naktī no personāla saņemto ieteikumu/brīdinājumu nodot glabāšanai vērtīgās lietas, nebija iedrošinoši. Es biju dzirdējis par to, ka notiesātie noziedznieki mēdz "pietēlot", lai varētu soda izciešanu veikt slimnīcas palātā un nevis cietuma kamerā. Pēc paša redzētā, es nebrīnītos, ka tas izrādītos patiesi. Bet tajā pat laikā es varēju sadzīvot ar citiem cilvēkiem tīri ok. Tā kā mans paša telefons bija nodots glabāšanai, man nebija iespējams sazināties ar vecākiem. Un man viens pacients aizlienēja savu telefonu zvana veikšanai. Atceros, ka es iepazinos ar dažiem, pat spēlēju "zoli" ar dažiem. Bet visu laiku bija stress, un bailes. Un trauksme. man bija vizīte pie slminīca psihiatra, kurs man uzstādīja diagnozi "depresija" (:D:D:D) Un teica, ka man vajadzētu pavadīt divas nedēļas slimnīcā. Bet vismaz kaut cik iedrošinoši bija daktera teiktais, ka man būs iespējamas vairāk iespējas iziet ārā pastaigāties. Man vienlaikus uzreiz sāka dot kaut kādas zāles, bet es ātri vien sajutu, ka tās zāles īsti nepalīdz nedz pret stresu, nedz pret trauksmi un paniku. Bet es mierināju sevi ar domu, ka man vakarā dos to injekciju ar zālēm, kas man ļāva aizmigt. Bet, kad jautāju medmāsai par šīm injekcijām, man pateica, ka tās ir paredzētas tikai ārkārtas gadījumiem, un turpmāk man tās nedos. "Nu ir sūdi", bija mana reakcija un momentāli mana panika eskalējās vairākus līmeņus. Es biju pārbījies par to, ka daudz ilgāk es vairs nevarēšu izturēt, kritīsu histērijā un tad mani ar varu izolēs vai piesies pie gultas. Par laimi, tajā vakārā vectēvs ar tēti taisījās atbraukt pie manis, lai atvestus sadzīves lietas. Tiklīdz es redzēju viņus ienākam pa durvīm, es steidzos pie viņiem ar lūgumu, lai mani ved projām no šīs vietas. Laikam, tas kā es izskatījos tēta acīs, atstāja uz viņu spēcīgu iespaidu, jo viņš momentāli ar stingru balsi vērsās pie personāla ar prasību mani izrakstīt. Acīmredzot, no psihiatriskās slminīcas tā vienkārši izrakstīties nevar, un bija nepieciešams ārstu konsīlijs, lai atļautu man izrakstīties. Vajadzēja gaidīt kādu pustundu, lai sameklētu ārstus, jo bija vēls, bet man "īpaši negribējās gaidīt līdz nākamajam rītam". Beigās kaut kādi ārsti ieradās. Sāka mani iztaujāt vai man nekādu vēlmju darīt sev pāri (aka vai man pašnāvnieciskas tieksmes). Bet beigās mani palaida vaļā. Braucot mājās, es gan bažījos, ka man tāda līmeņa panika, kuras dēļ piekritu braukt uz slimnīcu, varētu atgriezties. Bet nekas tamlīdzīgs nenotika. Un turpmāk, lai arī es lietoju zāles, mani tik spēcīgas panikas un trauksmes lēkmes vairs nepiemeklēja. Tiesa, es turpmākajos gados līdz pat šai dienai mēdzu šad un tad piedzīvot trauksmes un panikas mirkļus, īpaši ņemot vērā apstākli, ka es nu jau 5 gadus nelietoju nekādus medikamentus. Bet kaut kā es esmu iemācījies ja ne gluzi tikt ar šim panikas un trauksmes lēkmēm galā, bet vieglāk un nesāpīgāk tās pārdzīvot. Un ātrāk tās izbeigt.Un milzīgs iemesls tam ir bijusi psihoterapija, kura manā skatījumā ir bijusi daudz efektīvāka par visām iepriekš veiktajām medikamentu terapijām. Es gan nenoliedzu zāļu lietderību, it īpaši saasinātās situācijās. Bet priekš manis tieši terapija ir bijusi visefektīvākā.

Vēlējos uzrakstīt par savu pieredzi ar paniku un ātro palīdzību, mēģinot uzsvērt, ka ātrā palīdzība pati nevar neko īsti izdarīt. Un ka savā ziņā tava tēva draudi ir nepamatoti. bet savāca sarakstīt šausmu eseju par piedzīvoto (šausmīgi priekš manis paša, varbūt citi cilvēki manis piedzīvoto uztvērtu savādāk).

Es novēlu tev atrast kādju cilvēku, kas tevi varētu uzklausīt un palīdzēt. It sevišķi tādās krīzes situācijās, kāda tev bija ar savu tēvu. Ja ir iespēja un līdzekļi, es ieteiktu terapiju. Vai arī piezvanīt kādām no krīzes līnijām. Cik nu ir manos spēkos, es varu mēģināt uzklausīt un varbūt izlīdzēt ar kādu ieteikumu un iedrošinājumu. Ideālākajā variantā ir atrast to līdzsvaru un harmoniju pašam sevī un sadzīvot ar paša panikas lēkmēm. Kas atbrīvotu tevi no atkarības no citiem cilvēkiem, kā arī citi cilvēki varētu tevi mazāk ietekmēm. To arī es tev novēlu.

Paldies, ka tik atklāti pastāstīji par savu pieredzi. Ir patīkami apzināties, ka ir kāds kurš saprot kādām mentālajām mokām es eju cauri.
No maniem ģimenes locekļiem mamma ir vienīgā, kura cenšas mani uzklausīt, saprast un atbalstīt. Tēvs uzskata, ka viņa skarbās audzināšanas metodes ir iedarbīgas, lai gan viss kas ar mani notiek liecina tieši par pretējo, bet savukārt, kad vecmamma man tā arī acīs pateica, ka viņa domā, ka es manipulēju, mani pārņēma ļoti sāpīga izmisuma sajūta. Tā ir tik drausmīga sajūta, ka tu tik ļoti mentāli mocies, bet tev kāds pasaka, ka tu manipulē. Bet no otras puses neko citu no viņas nevarēja sagaidīt, jo mamma stāstīja, ka arī pret viņu, viņa ir bijusi emocionāli auksta un brīžiem skarba. Paldies tev par atbalstu!!! =)

Tas ir labi, ka Tev ir kāds, pie kā vari vērsties un kas mēģina uzklausīt. Savādāk var būt ļoti neomulīgi un vientuļi, esot vienam pašam ar visiem pārdzīvojumiem.
Man pašam arī bija jādzīvo ar cilvēkiem, kuriem bija savi uzskati/pārliecības par "pareizo lietu kārtību", attiecīgi mani nenogurstoši konfrontējot un kritizējot mani par manu nedživošanu saskaņā ar lietu kartību. Līdz mirklim, kad man mērs bija pilns (pareizāk sakot, es biju tik lielā izmisumā), ka es sāku šos cilvēkus konfrontēt par viņu taisnībām. Un tad sanāca dzīrdēt frāzes kā "es jau 70 gados nesākšu lasīt psiholoģijas grāmatas, lai saprastu, kas tev kaiš". Vai arī: "vai tad tu gribi teikt, ka visu mūžu esmu dzīvojis nepareizi?!". Priekš manis liels triumfa un atvieglojuma mirklis bija, lasot psiholoģijas grāmatas, uzzināt, ka manas bailes, tendences uz satraukumiem, trauksmēm un panikām ir iedzimts. Un nevis rezultāts manai "nepareizajai dzīvošanai", nepaklausībāi un disciplīnas trūkumam, kā man visu dzīvi apgalvoja "visu zinošie" apkaŗtējie cilvēki. Nedaudz smieklīgi sanāk, ka viens no lielākajiem pavērsiena punktiem uz labo pusi manā dzīvē bija konstatēt, ka mani vecāki ir smagi kļūdījušies manā audzināšanā, igonrējot manu kondīciju un kļūdaini interpretējot manu uzvedību. Visu dzīvi es jutos vājs, ka netieku galā ar šim emocijām (bailēm un kreņķiem), ka nespēju saņemt sevi rokās. Kā arī jutos vainīgs, ka nespēju dzīvot, kā apkārtējie cilvēki no manis sagaida. Ka izvēlos vieglākos ceļus un izvairos no pienākumiem, jo nevēlos pakļaut grūtībām un diskomfortam - upurim -, kuru pieprasa apzinīga dzīvošana un pienākumu veikšana. Bet nu es uzzinu, ka tie cēloņi varētu būt pavisam citi. Un es pats neesmu nedz vainīgs, nedz atbildīgs par šo sajūtu izjušanu. Savā ziņā jutos attaisnots.
Bet dzīve, lai arī cik ļoti vēlētos, ar to man nav atrisināta. Kaut vai tā iemesla dēļ, ka cilvēki tik ļoti pieķerās savām taisnībām, nemaz nemēģinot pārliecināties par šo taisnību "autentiskumu". Pārāk daudz peč šo revolucionāro atklāsmju gūšanas es no līdzcilvēkiem esmu "dabūjis pa galvu" tikai tā iemesla dēļ, ka mana rīcība neatbilst viņu taisnībām. Agrāk es domāju, ka visi cilvēki ievēro kopīgu - vienu un to pašu - taisnību. Ka šo taisnību ir tik svarīgi ievērot, ka pieļaujami visi līdzekļi - tajā skaitā draudi, iebiedēšana, negatīvā motivācija, soda sankcijas - lai tikai panāktu atgriešanos uz pareizā ceļa. Bet, kopš es sāku mainīt savu dzīves pieeju, es attiecos no idejas par šādu vienu taisnību. Un tas manā skatījumā sarežģī situāciju, jo, ja agrāk pieņēmu, ka es tieku konfrontēts un kritizēts par no dažādiem cilvēkiem par vienas taisnības neievērošanu, tad tagad es nonāku pie slēdziena, ka katram cilvēkam ir sava sabjektīvā taisnība, un katrs ir gatavs otram dot pa galvu par viņu taisnības neievērošanu/pārkāpšanu.