· ***Akašas✽Ieraksti***

Mans teksts pārsniedza maksimālo vienas ziņas garumu, tādēļ es to sadalīju divās daļās. :)

Man ir ļoti žēl, ka Tev nācās to pieredzēt. Ceru, ka kopš tā laika esi kaut cik atkopusies. Vienlaikus mani pārņem dusmas un riebums par šādu apkārtējo cilvēku reakciju panikas brīžos. Tā vietā lai būtu pretīmnākoši un sniegtu ablastu, pretī saņem norobežošanos, pārmetumus, lai saņem sevi rokās, un pat draudus, ka tiks izsaukta ātrā palīdzība, ja nenomierināsies. Man liekas, ka tā ir tāda klasiska cilvēku izpausme, kad cilvēks, nezinot, kas ar otru notiek, pats sāk justies nekomfortabli un nedroši. Un rezultātā viņš vēlas atgūt pats savu komforta/drošības sajūtu. Otra cilvēka pārdzīvojumiem paliekot otrajā plānā. Tādēļ izskan komandas, lai otrs cilvēks nomierinās - izbeidz nekomfrotablo situāciju paša spēkiem. Vai arī izvēlas draudēt par risinājumiem, kas nozīmētu diskomfortu izraisošā cilvēka izloēšanu. Droši vien es pārspīlēju, ieslīgstot galējībās par indivīda pašsaglabāšanās instinktu, bet vismaz no paša pieredzes man pašam šādi iespaidi radās. Jo, kā sāvādāk izskaidrot to, ka visādi citādi milošie, gādīgie un tuvie cilvēki šajās retajās reizes, kad piedzīvoju panikas lēkmes, pārvēršanas par neiecietīgiem, nežēlīgiem un aukstiem monstriem, ka galu galā man tieši no šādas cilvēku reakcijas rodas visspēcīgākās bailes un es sāku baidīties no panikas lēkmju piedzīvošanas citu cilvēku klātbūtnē, baidoties no tā, kāda būtu viņu reakcija.

Runājot par panikas lēkmēm un ātrās palīdzības izsaukšanu, es pirms 6 gadiem piedzīvoju epizodi, kad biju tik ļoti sapringtā un nerimstošā vairāku dienu trauksmes un panikas stāvoklī (starp citu, visas problēmas eskalējās pēc konfliktsituācijas ar ļoti tuvu cilvēku, jo es, redz, "sāku žēloties par to, ka baiļu un satrukumu dēļ man ir grūtības tikt galā ar studiju darbiem"), ka man pat īsti nepalīdzēja psihiatres izrakstītās zāles. Un es sāku panikot par to, ka pat zāļes man nepalīdz. Tad man psihiatre kā vienīgo risinājumu piedāvāja ātrās palīdzības izsaukšanu. Man nebija variantu, tādēļ es izsaucu. Ātrie abrauca, uzklausīja manu sakāmo, un tad man teica, ka viņi nevar man neko palīdzēt, un ka vai nu es palieku kā biju, vai arī viņi (ar manu rakstisku piekrišanu) vedīs uz psihoneiroloģisko slimnīcu - Tvaika ielu. Es biju tik dziļā trauksmes un bezizejas stāvoklī, ka piekritu braukt uz slimnīcu, neskatoties uz to, ka man jau no bērnības bija bailes no slimnīcām. Aizveda mani uz slimnīcu, un jau pirmais signāls, kas man domāt, ka nebūs īsti labi, bija slimnīcas personāla ieteikums nodot jebkādas manas personiskās lietas (maku, telefonu) glabāšanai seifā, jo citādi man tās lietas varot nozagt. Tad man iešpircēja kaut kādas zāles, aizveda uz palātu (bija tumšs un es neko lāgā nevarēju redzēt), ierādīja man gultu. Un es, par spīti visam iepriekš piedzīvotajam, ātri vien aizmigu. Kad pamodos nākamajā rītā, es sāku apjaust, kur esmu nonācis. Maigi sakot, noskaņa nebija "nomierinoša" vai "ārstnieciska". Pirmkārt, jau palātā, kurā pamodos, bija izmitināti vēl 9 cilvēki. Un telpa nebija īpaši liela, tādēļ gultas bija diezgan tuvu viena otrai. Visi logi bija ar restēm. Durvīm uz izeju nebija rokturu, līdz ar to pašam nebija iespējas izkļūt ārā. Telpas bija diezgan vecas un nolaistas. Uz kādiem 80 cilvēkiem bija viena publiskā tolete. Iespēja pārvietoties bija tikai pa paša palātu un pa gaiteni ar paplašinājumu, kur bija galdi ēšanai vienā galā. Un durvis ar atslēgu un bez roktura. Visas palātas bija atvērtas. Izņemot vienu, kuru vaļā nevēra nevienu mirkli. Tās palātas durvīm bija stikla logs un tajā varēja redzēt vairākus cilvēkus, kas likās īpaši uzvilkti. Ar izbolītām acīm. Laikam "īpaši nekontrolējamie un bīstamie". Iepriekš rakstīju par manām bailēm no nonākšanas slimnīcā. Man citas ,ne mazāk biedējošas, bailes bija nonākt cietuma. Tā nu sanāca, ka vienas dienas laikā īstenojās abas šīs bailes, jo biju nonācis slimnīcā-cietumā. :D:D:D