· ***Akašas✽Ieraksti***

Paldies, ka tik atklāti pastāstīji par savu pieredzi. Ir patīkami apzināties, ka ir kāds kurš saprot kādām mentālajām mokām es eju cauri.
No maniem ģimenes locekļiem mamma ir vienīgā, kura cenšas mani uzklausīt, saprast un atbalstīt. Tēvs uzskata, ka viņa skarbās audzināšanas metodes ir iedarbīgas, lai gan viss kas ar mani notiek liecina tieši par pretējo, bet savukārt, kad vecmamma man tā arī acīs pateica, ka viņa domā, ka es manipulēju, mani pārņēma ļoti sāpīga izmisuma sajūta. Tā ir tik drausmīga sajūta, ka tu tik ļoti mentāli mocies, bet tev kāds pasaka, ka tu manipulē. Bet no otras puses neko citu no viņas nevarēja sagaidīt, jo mamma stāstīja, ka arī pret viņu, viņa ir bijusi emocionāli auksta un brīžiem skarba. Paldies tev par atbalstu!!! =)

Tas ir labi, ka Tev ir kāds, pie kā vari vērsties un kas mēģina uzklausīt. Savādāk var būt ļoti neomulīgi un vientuļi, esot vienam pašam ar visiem pārdzīvojumiem.
Man pašam arī bija jādzīvo ar cilvēkiem, kuriem bija savi uzskati/pārliecības par "pareizo lietu kārtību", attiecīgi mani nenogurstoši konfrontējot un kritizējot mani par manu nedživošanu saskaņā ar lietu kartību. Līdz mirklim, kad man mērs bija pilns (pareizāk sakot, es biju tik lielā izmisumā), ka es sāku šos cilvēkus konfrontēt par viņu taisnībām. Un tad sanāca dzīrdēt frāzes kā "es jau 70 gados nesākšu lasīt psiholoģijas grāmatas, lai saprastu, kas tev kaiš". Vai arī: "vai tad tu gribi teikt, ka visu mūžu esmu dzīvojis nepareizi?!". Priekš manis liels triumfa un atvieglojuma mirklis bija, lasot psiholoģijas grāmatas, uzzināt, ka manas bailes, tendences uz satraukumiem, trauksmēm un panikām ir iedzimts. Un nevis rezultāts manai "nepareizajai dzīvošanai", nepaklausībāi un disciplīnas trūkumam, kā man visu dzīvi apgalvoja "visu zinošie" apkaŗtējie cilvēki. Nedaudz smieklīgi sanāk, ka viens no lielākajiem pavērsiena punktiem uz labo pusi manā dzīvē bija konstatēt, ka mani vecāki ir smagi kļūdījušies manā audzināšanā, igonrējot manu kondīciju un kļūdaini interpretējot manu uzvedību. Visu dzīvi es jutos vājs, ka netieku galā ar šim emocijām (bailēm un kreņķiem), ka nespēju saņemt sevi rokās. Kā arī jutos vainīgs, ka nespēju dzīvot, kā apkārtējie cilvēki no manis sagaida. Ka izvēlos vieglākos ceļus un izvairos no pienākumiem, jo nevēlos pakļaut grūtībām un diskomfortam - upurim -, kuru pieprasa apzinīga dzīvošana un pienākumu veikšana. Bet nu es uzzinu, ka tie cēloņi varētu būt pavisam citi. Un es pats neesmu nedz vainīgs, nedz atbildīgs par šo sajūtu izjušanu. Savā ziņā jutos attaisnots.
Bet dzīve, lai arī cik ļoti vēlētos, ar to man nav atrisināta. Kaut vai tā iemesla dēļ, ka cilvēki tik ļoti pieķerās savām taisnībām, nemaz nemēģinot pārliecināties par šo taisnību "autentiskumu". Pārāk daudz peč šo revolucionāro atklāsmju gūšanas es no līdzcilvēkiem esmu "dabūjis pa galvu" tikai tā iemesla dēļ, ka mana rīcība neatbilst viņu taisnībām. Agrāk es domāju, ka visi cilvēki ievēro kopīgu - vienu un to pašu - taisnību. Ka šo taisnību ir tik svarīgi ievērot, ka pieļaujami visi līdzekļi - tajā skaitā draudi, iebiedēšana, negatīvā motivācija, soda sankcijas - lai tikai panāktu atgriešanos uz pareizā ceļa. Bet, kopš es sāku mainīt savu dzīves pieeju, es attiecos no idejas par šādu vienu taisnību. Un tas manā skatījumā sarežģī situāciju, jo, ja agrāk pieņēmu, ka es tieku konfrontēts un kritizēts par no dažādiem cilvēkiem par vienas taisnības neievērošanu, tad tagad es nonāku pie slēdziena, ka katram cilvēkam ir sava sabjektīvā taisnība, un katrs ir gatavs otram dot pa galvu par viņu taisnības neievērošanu/pārkāpšanu.