· ***Akašas✽Ieraksti***

Un runājot par pārējiem pacientiem... Es kopumā slminīcā pavadīju tikai diennakti, tādēļ īsti citus cilvēkus neiepazinu. Bet pirmie iespaidi kombinācijā ar naktī no personāla saņemto ieteikumu/brīdinājumu nodot glabāšanai vērtīgās lietas, nebija iedrošinoši. Es biju dzirdējis par to, ka notiesātie noziedznieki mēdz "pietēlot", lai varētu soda izciešanu veikt slimnīcas palātā un nevis cietuma kamerā. Pēc paša redzētā, es nebrīnītos, ka tas izrādītos patiesi. Bet tajā pat laikā es varēju sadzīvot ar citiem cilvēkiem tīri ok. Tā kā mans paša telefons bija nodots glabāšanai, man nebija iespējams sazināties ar vecākiem. Un man viens pacients aizlienēja savu telefonu zvana veikšanai. Atceros, ka es iepazinos ar dažiem, pat spēlēju "zoli" ar dažiem. Bet visu laiku bija stress, un bailes. Un trauksme. man bija vizīte pie slminīca psihiatra, kurs man uzstādīja diagnozi "depresija" (:D:D:D) Un teica, ka man vajadzētu pavadīt divas nedēļas slimnīcā. Bet vismaz kaut cik iedrošinoši bija daktera teiktais, ka man būs iespējamas vairāk iespējas iziet ārā pastaigāties. Man vienlaikus uzreiz sāka dot kaut kādas zāles, bet es ātri vien sajutu, ka tās zāles īsti nepalīdz nedz pret stresu, nedz pret trauksmi un paniku. Bet es mierināju sevi ar domu, ka man vakarā dos to injekciju ar zālēm, kas man ļāva aizmigt. Bet, kad jautāju medmāsai par šīm injekcijām, man pateica, ka tās ir paredzētas tikai ārkārtas gadījumiem, un turpmāk man tās nedos. "Nu ir sūdi", bija mana reakcija un momentāli mana panika eskalējās vairākus līmeņus. Es biju pārbījies par to, ka daudz ilgāk es vairs nevarēšu izturēt, kritīsu histērijā un tad mani ar varu izolēs vai piesies pie gultas. Par laimi, tajā vakārā vectēvs ar tēti taisījās atbraukt pie manis, lai atvestus sadzīves lietas. Tiklīdz es redzēju viņus ienākam pa durvīm, es steidzos pie viņiem ar lūgumu, lai mani ved projām no šīs vietas. Laikam, tas kā es izskatījos tēta acīs, atstāja uz viņu spēcīgu iespaidu, jo viņš momentāli ar stingru balsi vērsās pie personāla ar prasību mani izrakstīt. Acīmredzot, no psihiatriskās slminīcas tā vienkārši izrakstīties nevar, un bija nepieciešams ārstu konsīlijs, lai atļautu man izrakstīties. Vajadzēja gaidīt kādu pustundu, lai sameklētu ārstus, jo bija vēls, bet man "īpaši negribējās gaidīt līdz nākamajam rītam". Beigās kaut kādi ārsti ieradās. Sāka mani iztaujāt vai man nekādu vēlmju darīt sev pāri (aka vai man pašnāvnieciskas tieksmes). Bet beigās mani palaida vaļā. Braucot mājās, es gan bažījos, ka man tāda līmeņa panika, kuras dēļ piekritu braukt uz slimnīcu, varētu atgriezties. Bet nekas tamlīdzīgs nenotika. Un turpmāk, lai arī es lietoju zāles, mani tik spēcīgas panikas un trauksmes lēkmes vairs nepiemeklēja. Tiesa, es turpmākajos gados līdz pat šai dienai mēdzu šad un tad piedzīvot trauksmes un panikas mirkļus, īpaši ņemot vērā apstākli, ka es nu jau 5 gadus nelietoju nekādus medikamentus. Bet kaut kā es esmu iemācījies ja ne gluzi tikt ar šim panikas un trauksmes lēkmēm galā, bet vieglāk un nesāpīgāk tās pārdzīvot. Un ātrāk tās izbeigt.Un milzīgs iemesls tam ir bijusi psihoterapija, kura manā skatījumā ir bijusi daudz efektīvāka par visām iepriekš veiktajām medikamentu terapijām. Es gan nenoliedzu zāļu lietderību, it īpaši saasinātās situācijās. Bet priekš manis tieši terapija ir bijusi visefektīvākā.

Vēlējos uzrakstīt par savu pieredzi ar paniku un ātro palīdzību, mēģinot uzsvērt, ka ātrā palīdzība pati nevar neko īsti izdarīt. Un ka savā ziņā tava tēva draudi ir nepamatoti. bet savāca sarakstīt šausmu eseju par piedzīvoto (šausmīgi priekš manis paša, varbūt citi cilvēki manis piedzīvoto uztvērtu savādāk).

Es novēlu tev atrast kādju cilvēku, kas tevi varētu uzklausīt un palīdzēt. It sevišķi tādās krīzes situācijās, kāda tev bija ar savu tēvu. Ja ir iespēja un līdzekļi, es ieteiktu terapiju. Vai arī piezvanīt kādām no krīzes līnijām. Cik nu ir manos spēkos, es varu mēģināt uzklausīt un varbūt izlīdzēt ar kādu ieteikumu un iedrošinājumu. Ideālākajā variantā ir atrast to līdzsvaru un harmoniju pašam sevī un sadzīvot ar paša panikas lēkmēm. Kas atbrīvotu tevi no atkarības no citiem cilvēkiem, kā arī citi cilvēki varētu tevi mazāk ietekmēm. To arī es tev novēlu.