| amazon.com | 4. Mar 2003 @ 13:35 |
|---|
.gif) uff, jauki. joprojām nesaprotu, kādos gadījumos sūtījumi iet caur muitu (pareizāk kādos gadījumos vinī tur iestrēgst) un kad pavisam mierīgi nonāk pasta nodaļā, lai tos varētu cilvēcīgi izņemt. labi vēl, ka amazon atskaita naudiņu atpakaļ kontā (ieskaitot izdevumus par ceļu, kas mani pārsteidza visvairāk), un var mēģināt pasūtīt vēlreiz ;) |
|
Tu šonakt sapnī dejoji, bet es lūkojos, kā uzaust rīts, nedaudz auksts, bet garšīgs pilsētas bruģa skauts rīts. Tu dejoji un lūpās Tavās smaids dungoja mūzikas ritma izkaisītās notis. rets gājējs steidz noķert laiku, uzsvārčos nošmulētos krāvēji piena pakas krauj, švīkst sētnieku slotas, aidzenot miega paliekas no pilsētas vaiga. vēl rīts. |
| kurp Tu ej | 27. Feb 2003 @ 10:00 |
|---|
iebāz galvu skābputrā un izliecies, ka pasaule joprojām uz trīs vaļiem nevainīga dus kā pirmie pavasara ziedi.
kā izvēlēties starp ļaunumiem diviem? pa labi iesi bez galvas paliksi, pa kreisi - zirgu zaudēsi, taisni iesi - prāts aptumšosties Tavs. varbūt atgriezties, bet nē pagātnes sen jau vairs nav, tās vietā spogulis ieplaisājis uzsliets spīd un tajā joprojām izvēle starp melno un melno vīd.
izvēlies savu priekškambari un izliecies, ka pasaule uz trīs vaļiem duss.
www.parhitleruarismejaas.lv |
"-drīkst piedāvāt šampanieti?
-Tu ko, Partos, mums taču dzenas pakaļ!
-o, pareizi, tātad sarkanvīnu..."
skaisti. varētu pat padomāt, ka šis kinodarbs nav tapis holividā.
"-разрешите предлщжить шамранское?
-Вы что,Партос, за нами пагоня!
-о, и правда, значит крастное вино..."
красиво. ненароком можно предположить что работа эта не на конвеере голивуда родилась. |
| nogurums | 21. Feb 2003 @ 21:30 |
|---|
| » память |
|---|
как незабить того чего некогда ты незнал, как вйти из круга каторий сам нарисовал, как дверь открить чьи ключи давно утерял. открой глаза, белоснезний ангел мой, в крилях твоих проснулось пламя умершего огня. кричи до изнемогания сил, пусть мир безликий сей вздрогнет в ошушене твоей весны.
вов, цик груты ракстит криеву буртием :)
21. Feb 2003 @ 19:13
|
| » (No Subject) |
|---|
 izskriet cauri laikam, neatskatoties. neatskatoties, uz dubļiem ko sejā sviež tie, kurus neizprotam mēs, uz signāliem sarkaniem, kuros apslāpēts kliedziens stāt. es lasu starp rindām spriedumu attaisnojošu muļķībai un varas kārei. kam taisnība to izlemt spēj tikai saulēkts pēc gadiem padsmit.
pamosties naktī ar ar sajūtu, bezspēkā aizvērts sapnis. kādēļ šis laiks vērš sārta liesmās cerību starus.
Tu zobrats mazais, kam pasaules lielie atvēl tik paburas šķērmas, vai noticēt spēsi vēl reiz, ka Tevī mīt spēks.
21. Feb 2003 @ 18:59
|
| » vēl bruģis kluss un auksts |
|---|
labrīt, es saku šai dienai, kopā ar tiem retajiem gājējiem un klusajiem auto, kas šķiet vēl aizmiguši ir. viegls vējelis gar vaigu slīd un gaiss visriņkī kā sastindzis, kā nebijuša gaidās. tik miers neparasts, kaut kur agrāk redzēts un justs, bet šodien it kā vēl par agru tam.
pavasaris, iedrebas sirds un pamostas dvēseles smaids. nu ja, šorīt ielās iznācis bij pavasaris, ielūkoties garāmgājēju acīs un pajautāt - vai laiks. ko atbildēji Tu?
17. Feb 2003 @ 11:01
|
| » vēl un vēl, vēl |
|---|
žviks....., nepabeigto darbiņu čupa pieaugusi necerētā augumā, bet nē - šī ir pedējā nedēļas darba diena, rīt savu uzvaras gājienu sāk sniegs. pat neceriet.
nogurums iezogas acīs un vēlme aizmirst nepateikto ir specīgāka par nakts trakulību alkām. klusums.
es iedarbinu auto, tā motors klusi dūc, va dzi nosalis varbūt it kā ieklepojās. nē. radio kāda aizsmakusi balss dzied par kāda zaudēto vēl nesastopot, aizlūzt balss un ģitāra smeldzīgi raud. elpas garainji izlauzjas caur pavērto logu, lai sniegtos pret debesīm, kurās šonakt mākoņi bezkaislīgi valda. bet es palieku šeit, šeit kur klusums, tumsa un ēnas Tavas sajūta nezūdošā.
14. Feb 2003 @ 17:51
|
| » siega sajūta |
|---|
 ar vēju sasārtušos vaigos un smiekliem zem slēpēm švīkstot tik viegli aizmirst karmā izcirstos robus, bet varbūt tie aizpildās, un katrs nobrauciens ir kā ķirurga pār brūci vilkts diegs, kas nemanot savelk to un uzsūcas. tu atkal esi Cilvēks.
ar vēju, kas pielipis Tev, noteikti pietiks spārnu sajūtai nedēļas vidū. pēc tam? jau atkal cilvēks meklē brīvību ārpus šīs pilsētas mūriem
10. Feb 2003 @ 10:06
|
| » raktuves |
|---|
 salīduši klints mūros izcirstās alās, melnām mutēm viņi arvien centās pārsniegt blakus sahtā strādājošā stahanovieša rekordus. dažkārt viņiem pat izdevās tuvoties šai mistiskajai robežai (102 tonnas ogļu sešās stundās) aiz kuras likās, ka spīd atvaļinājums jūras krastā un sarkans vimpelis pie fotogrāfijas pilsētas parkā. kas Tu esi? bezgalīgais nogurums un bezspēks jau atkal apslāpējis sajūsmas dzirksti un ņem virsroku, bet nē rīt atkal jauna diena un iespēja uzvarēt sevi un v i ņ u , tur to - blakus šahtā.
kas šodien mainījies? patiesībā jau nekas, tikai tagad mēs zinām dažus šifra vārdus - mārketings, personala motivācija. un atkal dodamies savās raktuvēs. varbūt. varbūt šodien es būšu tas veiksminieks.
5. Feb 2003 @ 13:44
|
| » HB, H3, 2B |
|---|
 cik pakāpienus nepieciešams kāpt, lai pārvarētu iedzimto grēku. nē, ne to, kas ar baznīcu zvaniem tiek zemē mests, bet laicīgo, kas liek mums ierauties savā čaulā un solis pa kreisi, solis pa labi jau pārkāpums ikdienišķajam šķiet.
es uzasinu zīmuli un mānu sevi ar domu, ka rakstīto ir iespējams dzēst. rakstu, rakstu līdz mēle ir sausa un lapu saburzīto kupena pie galda kūst, tik pārvarēt sevi, nu kaut uz mirkli un rakstīto neizdzēst.
30. Jan 2003 @ 10:35
|
| » šodien |
|---|
 nākamais rīts. ak Dies, cik patīkami ir būt atcerētam un uzbužinātam, iespējams mietpilsoniski tas skan, bet smaidi, sarunas un joki - tā vērts. paldies.
vecas fotogrāfijas uz galda sagūlušas, lūkojas manī ar gadsimta nodzeltējušu auru. bērneļi pagalmā pie verandas nepazīstamas sastājuši, ko citi stāsta esam kāds tur n-tās pakāpes rads. te meitenes smaids ar lilijas ziedu garšu. bizes pusizlaistas, iesvētību bildes, kāds pasaules karu virsnieks jaunākais. tas noteikti ir arī mans laiks, daļa tā, kas rītdien būs.
29. Jan 2003 @ 08:35
|
| » webshots.com |
|---|
eee, čo za hernja it kā normāls sakarīgs serveris, bet bildes no tā te pazūd te atkal parādās. mistika kristāla lodē.
27. Jan 2003 @ 11:01
|
| » ģitāras stīgu čuksti ienāk manī |
|---|
..ir piektdienas vakars un slēģus veru es ciet, jo iziet ielās iedomu vergu bandas, klusums apņem vakaru šo, tik Blūzs spēj mani paņemt sev līdz. un sestdienas rīts ar baznīcu zvaniem, gurkst sniegs starp Bībeles lapām, bet cienīgtēva lūpu Blūzs atkal jau atdzīvina ticību manu. bet svētdienā es sēžu lake shore ceļa betona krastā, lai kailās pēdas viļņi skar...
stāsta, ka tik ko Blūza festivāls tepat blaku esot bijis, žēl, šodien tik varu teikt - žēl, ka nepazinu šo sajūtu tik vienu dienu atakaļ. bet pirmajai reizei šī tikšanās ar black blues man sajūtām reizē noreibt par šodienu un sodīt sevi par skrējienu garām tiem daudzajiem blūza klubiem vakar. netverama bauda.
tik hankoka tornī mākoņi aizķērušies klausās pilsētas elpā.
bite's blūza klubs
27. Jan 2003 @ 10:07
|
| » gulēt sniegā un lūkoties kā zvaigznes klēpī krīt |
|---|
 jau atkal skrien strauts caur laiku šo, smieklus šķaidot izskaloto koku sakņu mudžekļos. tur kastrolis vecs atnācis pie strauta oļus raibus lasīt, lai izrūsējušo svarīgumu sānā savā lāpītu. un puķīšu zilo lauki naivumā savā lapiņas pēc strauta sniedz. bet tas tik skrien un skrien, neatzīstot krasta robežas spraustās, bez aizspriedumiem un māņiem akliem caur laiku, kas tam dots. Tu Pavasaris mirklī šajā, kad roka vēsā manas lūpas jauši skar.
dzeru dzidruma Tava, izslāpis tumsas valstības vareno nerrs. Tu asiņu vietā dzīvību atpakaļ ik reizi nes, kad pieskaras Tev mans skats. ak, Dies, kā tīk man slapjās kurpes, nosalušie pirksti, pavasara dejā Tevi iegriežot.
Tavi rīta svārki.
22. Jan 2003 @ 11:02
|
| » pa spalvai |
|---|
glaudīt apziņu savu, arvien steidzoties uz priekšu, vēl pusgatavu zupu pieņemot par gandrīz jau baudāmu, tad atkal pārmest sev - hei ko izliecies, tur vajadzēja piemest sķipsnu sāls un šie zirnīši izlobītie bļodā, vai tos nevajadzēja vēl klātu bērt? un tā bez gala. tik, ja nepateiksi stop, tad katls būs izvārījies tukšs, pirms pilnība iedomātā klāt.
nu labi, atļauju tev, Friday, vēl vienu dienu pie projekta šī būt, bet tad gan, aiziet. bez atrunām, ka trūkst šā un tā.
piektdiena nav diena īstā, kad izlikties, ka darbs ir vietā pirmajā.
17. Jan 2003 @ 14:49
|
| » starp lāstekām un slapja sniega peļķēm |
|---|
nedēļas vidus iestrēdzis nepadarīto darbu kaudzītē, kas galda kreisā pusē sakrauta. ups, padarītie? padarītie tiek saplēsi un iemesti papīrgrozā, pareizāk sakot to apraksti, bet tik un tā baigi skan. apmēram tāpat varētu sava darba instrukciju varētu aprakstīt norbas alfredovnas operatori, nepadarītais - maisi ielas kreisā malā, padarītais - getliņos.
friday - garbage collector
sarkanais gaismas signāls liek apstāties, kādēļ gan tik daudzi uzskata, ka tas neattiecas uz viņiem. steidzas? kurp gan, vēl nav redzētas sabrukušas sienas, kuras kāds nav uzspējis atbalstīt. vai tā vienkārši ir attieksme, attieksme pret sabiedrību.
15. Jan 2003 @ 14:10
|
| » es dažkārt nepazīstu sevis |
|---|
Klusums, Klusums ir kā starplika starp lūpām un ausīm, bet tas neaizsedz acis, Klusums ir tas, kas liek acīm pamosties no letarģijas miega un skriet,
skriet pretim Klusumam, lai satvertu to un izbaudītu. Izbaudītu Klusumā dzeltējošu lapu garšu, lietu, kas gar loga rūti slīd. Klusums ir tavs otrais vārds, jo pirmais noteikti ir prieks. Līdzsvara kausos var liet Laimes no alvas vai sveces karstiem sveķiem, bet vienmēr to otrā pusē būs Klusums, lai Tu nejustu savu spārnu smaguma.
tikai pirms mēnešiem trīs tas teikts, bet, ja šodien Tu man to pretim sniegtu uz paplātes ievīstītu, paldies Tev neviltotu pretim dotu. varbūt es vienkārši nedzirdu sevi, šai pasaules drūzmā?
14. Jan 2003 @ 12:19
|
| » (No Subject) |
|---|
 vai klusējot ir iespējams pateikt vairāk nekā tūkstoš vārdos izplūstot? es zinu noteikti 1000 ir par daudz par daudz, lai sajustu lūpu garšu un matu smaržā reibtu. 1000 ir kā lieka nasta, ko mūlim karavānas ceļā neapdomīgs šerpa krauj.
Pietiktu ar trijiem, varbūt desmit vārdiem un abskurbtu tu manu acu glāsta. bet vai pietiks ar klusēšanu, ar līdzās būšanu un saikni to ko iespējams citi pat labāk redz par mums.</p>
Ledus ziedu dārzs ir gaisis, sīkās rasas lāsēs pār palodzes balto malu zudis. Tik palikuši dzelkšņi pirkstos manos no ziediem tiem, kas jau atkal pļavā šajā pārsteidzīgi plūkti.
13. Jan 2003 @ 12:28
|
|
|