šorīt kolēģīte no kaimiņu kabineta, ar kafijas krūzi rokā pretimnākot smaida un teic: Tu vienmēr smaidi!
ko atbildēt. laikam jau tikai - paldies. taisnoties taču nav vērts ;) |
| Tu māki lidot? | 24. Apr 2003 @ 16:39 |
|---|
| palieciet pie zilajiem ekrāniem | 21. Apr 2003 @ 20:30 |
|---|
no kurienes šis teiciens?
mēģinu atcerēties, savu pirmo iepazīšanos ar melnbalto televizoru, Horizonts vai Elektrons (nosaukums pagaisis no atmiņas), bet tas noteikti nebija zils. tad jau tos sauktu par zilbaltajiem televizoriem, bet ne taču :).
bet varbūt tas ir sauklis izslēgt televizoru, lai lūkotos dziestošajā ekrānā, kas uz mirkli iegūst zilganu nokrāsu.
atver lapu 263 grāmatā stūriem nolupušiem, ...ja itin visu vēroju, kas aug, un pilnība ir tikai īsu sprīdi - šo skatuvi, kur ainu mijums jauks mums zvaigžņu mirgā mainās katru mirkli; ja zinu cilvēks uzplauks tā kā stāds, to dabas labvēlībā redzam skaistu, bet tikai mirkli sasniegts augstums tāds ...
izslēdz taču vienreiz to tv, kam Tev šis bezdvēseliskais fons. |
| nedaudz nosalušu vaigu | 20. Apr 2003 @ 06:10 |
|---|
mežs vītero putnu balsīs dzidrās, kā mēģinot apsteigt saules smieklus upītes ūdenskrituma šļakstos. hei re, vai tā nebija zaķa ļipa, kas aiz ērkšķogu krūma paslēpties steidz.
salna (vai sarma, kāda atšķirība?m) gurgst zem soļiem. dzērvju kāsis pā jūsras līci, sev vien zināmā ceļā steidz. rīts. Lieldiena ar trīs odiem ir jau klāt.
labrīt. |
sajaucis laiku kopā ar neplaukušu pumpuru nojausmu uz palodzes cenšas uzrāpties pavasaris nešpetns. hei, cik var izlikties ka nāc! raustīt aiz cerības ziemas nogurdinātos prātus.
humm, darīsim TO ...cosmopolitan ideju ģenerators glauda pašapziņas atlikušās druskas, bet vai sniedz jaunas atklāsmes... baudīt trepju telpā uz nolupušas sienas fona, starp izsmēķiem un здесь был ваня... nu nē, tas nav priekš manis. |
| » (No Subject) |
|---|
ziema pavasarī! kas gan vēl nepatīkamāk var būt?
ja nu vienīgi atzīšanās mīlestībā padomju laika liftā...
10. Apr 2003 @ 17:41
|
| » pusnakts uz Taviem aizmigušiem plakstiem |
|---|
atver durvis uz gaismu, kas nodzisušā sveces liesmā mīt. nāc līdz, kad spēkus vairs nespēj rast sevī, lai cīnītos ar nepielūdzamiem pulksteņa tikšķiem. četras sienas un noskrandusi dziesma radio smeldz, nāc līdzi turp, kur zvaigznēs sapņus iepīt citiem nav lemts.
vēl 13 minūtes Tev apdomāties ļauts.
|
8. Apr 2003 @ 23:47
|
| » (No Subject) |
|---|
šodien sniegā kailas pēdas sasalušas nedzimušu ziedu asarās. kāds noskurinās neticības riebumā, bet Tu smej, smej ar laiku, kas joprojām Tavs.
8. Apr 2003 @ 08:30
|
| » (No Subject) |
|---|
Tu esi mans lietus, kas pār mani slīd ar vieglu ceriņu plaukstošo garšu.
Tu esi nakts, kas atver dienu.
Tu esi rīts kā lūpām kaislām veldzēties es ļaujos.
Tu esi stāsts, ko izstāstīt nekad nevienam nebūs lemts.
Tu esi aizmirstības grauds, ko tukšā debess jumā sēt.
Tu atbalss kliedzienam mēmam, kas horizontu kliedēt sāk.
Tu spārni, pie patiesības atgriezties kas ļauj.
Delnās Tavās ielieku es sevi, Tavas vakardienas pazudušos vārdus.
/uj, nav laika tālāk ;) bet Tu jau tāpat to zini..
// varbūt vēlāk vēl, ja izdzīvošu...
3. Apr 2003 @ 18:08
|
| » (No Subject) |
|---|
man dažkārt gribas kļūt par sētnieku, lai izietu pilsētas ielās pirms tā vēl mostas. lai izjustu tās smaržu, kā sievietes smaidu mirkli pirms rasa skropstas no miega atsvabinās. skrien baloži pa bruģa atdzisušo vaigu, skrien nokavējies neuzticīgs vīrs ar negulētas nakts iekaisušām bailēm.
bet es saucu, sveiks, šim rītam, kas uz jumta kores sēd, vējam savas kājeles šūpojot līdz. uz kājas vienas pār krustojumiem tukšiem luksaforu gaismas lēkā, hei līdz! skriet un neapstāties, lai tā ir nakts, kas nakts bēg, es esmu Tavs rīts.
28. Mar 2003 @ 06:25
|
| » un mēs noreibsim tā |
|---|
skan radio dziesma reibinoši balta un domas griežas straujā valsī. te solis Tavs, te atkal mans, kaut dažkārt vārdi nomīti izlaužas caur margrietiņu balto sienu, es dejoju ar Tevi cauri laikam. sniedz roku saules rietam sārtam, lai piena ceļa jūklī mēs nezaudētu savus sapņus. skan dziesma dejas taktī baltā.
19. Mar 2003 @ 17:50
|
| » ups |
|---|
nu re, jau atkal var pārliecināties, ka nemainās nekas, ja sveci kārtējo nopūtis esi. draugu lokā sarunas dzirktī spēku to pašu, sen neredzētās sejas vairs nesaka, ka paaudzies par galvas tiesu, bet skaudīgi smej - Tavs smaids nemainās arvien! un sniegpulkstenītes smaržu savu zaudējušas nav. sniedz roku silto, sniedz prieku, acu dzirksti savu.
aiziet, aziet uz jaunu riņķi, pa kāpnēm šīm, kas tuvāk nākamībai mūs visus nes.
šī ceļa putekļos pēdas nepazūd.
18. Mar 2003 @ 14:15
|
| » ar pirmiem saules stariem |
|---|
ar vārdiem, kurus Tu teic, ar sapņiem, par dienu šo kas vēršas, ar solījumiem, kas piepildīties steidz.
atver logu plaši jo plaši, lai smaids Tavs brīvību rod.
ehē, labrīts sev un pasaulei.
18. Mar 2003 @ 08:52
|
| » (No Subject) |
|---|
 nākamā pietura bļurkš, bļarkš iela. bet tam pa vidu vīrelis ar lielu somu un savu stāstu par to, ka mums (braucējiem) ir vienreizēja iespēja iegādāties: eiropagarinātāju elektrībai, putekļu slotiņu un lukturīti ar mazajām baterejām, kārtis par 30sant. un vēl kaut ko, ko uzzināt neizdodas - sliedes un dzelzs riteņi izrādas skaļāki.
uz konduktora bažīgo aizrādījumu, ka te nav viekals, tiek uzrādīta kaut kāda lapele un stāsts turpinās, bet ne priekš manis. izkāpju. uff.
cik maz vajag, lai sabojātu rīta smaidu.
13. Mar 2003 @ 13:20
|
| » (No Subject) |
|---|
iekāpt laika zābakos un iet, iet pāri laukiem, kuros pieneņu pūkas ar mākoņiem skrienas un bišu zumoņā tikko svieta medus garša vīd. laikā, kas vēl kaut kad tālumā citiem spīd, būt, lai atskatītos un iečukstēt sev ausī - "nedari šo, bet te jāiet pa kreisi, ak dulburs Tu tāds, pēc mēnešiem trīs Tev nepatiks šis vārds".
tik zābaki šie šonakt iesaluši vecā dīķa meldros un tādēļ atskatīties var tik turp kur atgriezties lai labotu ko nav lemts. bet varbūt?
12. Mar 2003 @ 15:45
|
| » ar miglas lāsēm logā Tavā |
|---|
nu re atkal viena slinkuma un snauduļošanas pārpildīta nedēļas nogale aizvadīta. vai gavēnis ietver sevī arī atturēšanos no izklaides un jaunā meklējumiem. pazust tuksnesī un nodoties tam, ko vislabāk māki ;)
10. Mar 2003 @ 10:01
|
| » kad aklais veldzējumu horizontā meklē |
|---|
tur celja otrā pusē ugunskurs krustā sists, sāpēs skatu savu debesīm sūta, nāc
ko brīnies Tu melnā samta smaidā savā
nāc liesmu uzpūt man, lai varu es pelnos pārvērsties
8. Mar 2003 @ 01:00
|
| » ... |
|---|
no kalna reiz noripoja akmens, es pacēlu to un ilgi domāju, ka tas tieši man kāda spēka sūtīts bij
bet reiz es apmaldījies ceļā kalna virsotnē nonācu
tur akmeņu bij bez sava gala
tik vējš un laiks pār viņiem valdīt spēja
ja neesi Tu akmens, kas ceļu Tev pie manis deva?
8. Mar 2003 @ 00:00
|
| » Tu teici šis ziemas mēnesis pēdējais, es iebildu klusi - pavasaris šeit |
|---|
kam zvaigznes mums ko katrs spēj solīt,
ja Tavos matos jau dzirkstī tās.
kam jūras dzelmē nirt un līdz bezspēkam pērles lasīt,
ja smiltis Tavās rokās pērlēs vēršas.
kam džungļos ceļu cirst un rotājumus inku zeltā meklēt,
ja smaids Tavs rotājums labākais.
kam uguni mums naktī kurt,
ja uguns pati Tu
7. Mar 2003 @ 17:12
|
| » smiltis pulksteņa stiklu lauž |
|---|
 un nakts pār pilsētas torņiem, kā nepieradināts zirgs aulēkšos skrien.
es stāvu tukšajā laikā, meklējot soļus tos,
kas pret gaismu jaunu aizvest spētu,
tik atbalsī neticīgo domas
pret vārtu atslēgām triektas dun
kā vaidi gadsimtu bendes pagrabā slēgti.
sniedz roku, lai vētru izskalotiem pagalmiem cauri mēs skrietu
un ticētu tam ko noliedz 283 no 305ciem, kam jautāji TO |
6. Mar 2003 @ 22:22
|
|
|