Tu vienmēr zināji, ka es būšu. Starp šo balto un ēnu norasoto sienu. Varbūt šī robeža nav nemaz tik trausla, lai spoguļa lauskās neredzētu vairs vakardienas trauksmi.
skan radio dziesma reibinoši balta un domas griežas straujā valsī. te solis Tavs, te atkal mans, kaut dažkārt vārdi nomīti izlaužas caur margrietiņu balto sienu, es dejoju ar Tevi cauri laikam. sniedz roku saules rietam sārtam, lai piena ceļa jūklī mēs nezaudētu savus sapņus. skan dziesma dejas taktī baltā.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
