sasalis bruģis. pār pilsētu šo mūžam dzīvo miglas lāšu sega slīd, pieskārienā savā aizmigušu auto aklos stiklus ledus čaulā slēdzot. miers, nedaudz vaigos tas kož. dzeltenmirgojošo ielu tīklā asins plūsma norimusi, tik baltrūtotie taksometri izmisīgi nes dzīvības elpu aizmigušo ēnu dārzā. vai vērts? kreisais pagrieziens, bez steigas un aizraušanās liekas, kas dienā dažbrīd uzvarētājas smaidā pār Tevi valdīt sāk. šeit nav nekā no tā, ko vienmēr uzskati par savu, tik miers un bruģa sasalušais sāns.
palīdzības ātrās ugunis skatlogos mirdz, lai pazustu aiz stūra kā tāds nepieradināts rēgs. taksometru un ēnu pilsēta klusi dziest. |
nu re atkal nekā, bet tik daudzsološi viss sākās...
pilnmēness, dzidras debesis un drēgnums, kas caur kauliem kož, uzrušinu nobirušās lapu kaudzes, kas savā nodabā turpina gruzdēt vēl jau visu dienu. kailie ozolu zari sniedzas pāc debesu veldzes, bet nekā tik nosirmot sāk to vecās saknes un velēnas zaļais skausts.
atkal aptumsums paliek bez manis, piemetu kamīnā pāris pagales, lai sprakšķi aiznes debesīs lūgumu uz biss, varbūt citreiz? atgriežos pie iesāktā darbiņa, laiks šonakt nav mans sabiedrotais |
rīts.
kā nepiepildīts vārds ar vēso drēgnumu savu dvēseli līdz aiznest steidz.
rīts.
pirms roku tam savu sniedz, kastaņbērnā brūnā sasildi domas savas, lai nosalt tām šai lietus tīmeklī nav lemts. |
| 25.10.1881 | 25. Okt 2003 @ 14:01 |
|---|
LA FERMIÈRE |
atver durvis šīs, kas no nekuriens ved, uz pasauli ko radījuši divi vien. lai pagātnes slieksnis sārta šķērskokā sists, kur sadeg valgi, pie zemes Tevi kas tur. kā rīta saules stari loga rūts ledus dārzā krāsas šai pasaulē vēl bāli neskartā plūst un varavīksnē Tavs pieskāriens tās steidz jaukt.
auksts. šodien es esmu Tavs vējš, no lūpām notraukts skūpsts. |
| » (No Subject) |
|---|
svešā pilsētā es dzirdu smieklus, kas no pažobelēm aizdusuši lien, svešā pilsētā bērni basām kājām starp izkaisītām lietus lāmām skrien. tur mēnessirpis zemē duras un pērkondievs ik nakti sarokoties nāk. svešā pilsētā es meklēju Tevi, starp spoguļu lauskām un celtnēm svešām. aiz rokas zelta tirgotājs tver un stāsta savu nebeidzamo stāstu, par to cik labs ir viņa rotu klāsts, par laiku, kas mūs šķir un to kā mīl viņš visu manu zemi. bet nedzirdu es šo vārdu nebeidzamo straumi, tik meklēju es pilsētā svešā izdzisušo ēnu Tavu.
13. Okt 2003 @ 16:53
|
| » (No Subject) |
|---|
солнца утрений луч разпустил свой нежний туш. пусть миг лиш солнцу отведен, заменит взгляд карих глаз Твоих ее тепло и прибой весны.
9. Okt 2003 @ 07:04
|
| » (No Subject) |
|---|
lietus. šais lietus lāsēs, kas pār Tavu vaigu slīd, kāds klusums tūkstoš važās slēgts. vai liekas man vai tikai iedomās tas vīd, Tu raudi līdz ar tumsu, kas pār zemi šo jau atkal neielūgta slīd. es atskatos pirms soli tālāk spert, bet neredzu vai Tu vēl savu skatu līdzi sniedz.
ņem atslēgu šo mēnesstarā kalto, lai klusumam reiz laistu gaismu klāt. Tu pagājusī mana diena.
8. Okt 2003 @ 22:14
|
| » (No Subject) |
|---|
ņemt no trauka, kas vienmēr tukšs, lai tukšumu apkārt sētu, ņemt aizgūtnēm, kā badā slīkstot, tukšs, tukšs, tukšs. tukšo izmelt tukšu, lai tam kam tukšums bijis, tukšums pāri nepaliktu. ja citi nāks un lūgties sāks, acīs manās tie tukšuma pat nepazīs.
naturālā saimniecība, tukšumu pret bezgalību mij.
6. Okt 2003 @ 03:14
|
| » (No Subject) |
|---|
greizo spoguļu zemē greizas sirdis no debesīm krīt, kā ēnas no akmens klints atdaloties, tās klusi ievaidas un nebūtībā zūd
greizo spoguļu zemē greizas zvaigznes debesīs spīd, ceļiniekam, kas maldās sev,ī taku pretim bezdibenim triec
greizo spoguļu zemē greizi sapņi cerības un alkas purva rāvas palagos tin
šai spoguļu zemē elpot nav ļauts un brīvības vārds ir tik atspulgs ēnā svešā
skrien bez sirds un ceļa putekļu pēdām, skrien bez atmiņas un rītdienas vēlmēm, līdz delnās stikla ķēžu lausku sāpes gaist
3. Okt 2003 @ 06:40
|
| » (No Subject) |
|---|
vai definīcija ir izdomāta dienai, ko drīkst par drūmu saukt,
vai likuma spēks ir lāstam, kas pie zemes nogurušus smaidus triec.
uz skatloga noputējušā vaiga zīmēju trīs tikko plaukušu ziedu kausus,
lai rudens lietus šalkas tos nakts tumsā projām nes, caur soļiem steidzīgiem, pie tiem kam vienmēr gaismas trūkst.
2. Okt 2003 @ 16:30
|
| » (No Subject) |
|---|
tur ceļa otrā pusē ugunskurs krustā sists, sāpēs skatu savu debesīm sūta,
naac
ko brīnies Tu nakts melnā smaidā savā
nāc liesmu uzpūt manī, lai varu es pelnos pāarvērsties
26. Sep 2003 @ 03:38
|
| » (No Subject) |
|---|
uz palodzes izkāmējis zvirbulis lūdz dzīru galda druskas, vai žēl, ņem, lai lidot Tu vari turp, kur man nav lemts, lai kā es lūgtos vai alktu...
ņem šodien siltumu no delām manām
25. Sep 2003 @ 11:32
|
| » (No Subject) |
|---|
kam likteni Tev zināt savu, vai raitāks tad būs solis Tavs, vai spēsi atmest melus, kas izrakt saknes steidz un nokaltuša zara laimē izdzēš vakardienas kapakmenī cirsto domu, kam zināt skaidrojuma zīmēm, ko apstādināt tikvai nemācēsi pats
lasi šodienu, kaut valgām acīm, bet savu neaizmirstamu un īstu.
23. Sep 2003 @ 22:02
|
| » (No Subject) |
|---|
smalkos zīda diegos pīta diena šī pie Tevis nāk ar solījumiem piepildītiem, pienenēm, kas ziedēt atkal sāk. nē, neplūc tās, lauj pūkām izķīst laikā, kā baudai bez ciparnīcas tikšķos slēgta mērķa. iepin dienā šajā savu smalko pieskārienu jausmu, pirms vēl nakts ēnas sāks atpakaļ pie zemes saukt.
atvasaras sārtos lapu ziedos, zīmēju es sapni Tavu.
22. Sep 2003 @ 14:01
|
| » .............. |
|---|
reiz liela meža vidū dzīvoja maza maza meitenīte ar lielām brūnām acīm un īsu cakainu kleitiņu. viņas dzidro smieklu skaņās uzziedēja pirmās pavasara puķes un ciruļu treļi kļuva tik saulaini, ka pat rudens vējos neviens nespēja tos aizmirst.
reiz kādā agrā rītā viņa pamodās ar dīvainu sajūtu, it kā pasaulē vairs neviena nebūtu. viņa tik ļoti baidījās atvērt acis un ieraudzīt šīs sajūtas piepildījumu - nocirstos kokus, sadegušo zāli un bezgalīgo horizontu līdz kuram nebūtu nevienas pašas domas. bailes bija tik stipras, ka vinja pat vēlreiz aizmiga un redzēja sapni par bruņinieku, kas tērpies melnās bruņās jāj pa sarkanu tuksnesi un tā pīķa galā plīvo tukšums. viņai bija auksti, tik auksti ka logi iesprēgāja un pārklājās ar ledus ziediem, sīkām lāstekām. varbūt to nemaz nevarēja saukt par sapni, bet tas lika viņai, lai kaut kā aizbēgtu no šī smilšu un sausuma pārņemtās bezgalības, atvērt acis ....
...un pasaule izrādijās krāsu pārpildīta, logam savu vaigu pieglaudusī saule tik mīļi smaidīja un visapkārt smaržu pārņemti dejoja ziedi ....mazās meitenītes sirds atbrīvojās sastinguma un ieguva sev jaunas dzīves vārdu, vārdu, ko tā nesa jaunā varaviiksnes dienā.
varbuut katrā melnā sapnī ir kāds, kas iznes tam cauri gaismas šķipsniņu? varbūt tas esi Tu pats.
19. Sep 2003 @ 07:12
|
| » iztukšotas debesis |
|---|
 tepat zem nobirušām lapām, tepat zem rudens krāsām un lietus aizskalotām dienām, tepat kur krītu baltu kāds centies ierakstīt, Tu gaisma
paņem kastani brūno delnās un sasildi tā dvēseli nosalušo, un jutīsi kā atdos tas Tev savu auru, kad Tev lietus lāses sejā sitīs ...</p>
17. Sep 2003 @ 11:00
|
| » (No Subject) |
|---|
 Tu ienāci caur caur vārtiem šiem ar rudenīgās saules izspūrušiem matiem. Caur ugunskuru dūmiem, kur nokaltušu sapņu driskas gaist, Tu ienāci ar atvasaras silto smaidu. Un pamira gaiss, kā sirds
satraukuma gaidās, lai iedunētos ar spēku jaunu promejošo gārņu klaigās.
Bāc, kā tīk šis rudenīgais laiks, kad noticēt vēl drīkst tam, kas pat solīts iepriekš nav
15. Sep 2003 @ 10:10
|
| » (No Subject) |
|---|
nu re kā atvaļinājumi un brīvdienas garām, tā arī saule izbāž savu degunteli no mākoņu dūnu segas, slinki nožāvājas un ļauj pirmklasnieku dālijām savas pēdas kutināt.
1. Sep 2003 @ 12:36
|
| » (No Subject) |
|---|
nepateikt neko un reizē kliegt kā bezspēkā saļimušai lietus lāsei pēc uzdzīves, kas zibens uzplaiksnījumā spēji dziest.
vārdi kuru burti izdomāti vēl nav, pieskārieni, kas izžūst nesasniedzot lūpu smaržas, laiks, kas apstājas kad pretim roku viņam sniedz.
26. Aug 2003 @ 17:27
|
|
|