| Komentāri |
|
nepateikt neko un reizē kliegt kā bezspēkā saļimušai lietus lāsei pēc uzdzīves, kas zibens uzplaiksnījumā spēji dziest.
vārdi kuru burti izdomāti vēl nav, pieskārieni, kas izžūst nesasniedzot lūpu smaržas, laiks, kas apstājas kad pretim roku viņam sniedz.
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}