MANI KAIMIŅI DZER!

Mamma skatās LTV raidījumu "Pārdziedi mani", kur dažādu jomu un žanru dziedātāji katru reizi mēģina izpausties citā žanrā. Vispār jau inčīgs koncepts, un rezultāts dažkārt ir pozitīvi pārsteidzošs (no līdzšinējiem raidījumiem vislabākais ir par tautas mūziku).

Bet vienā no sērijām varēja uzzināt arī, kā rokmūziku dzird tie, kuriem nepatīk rokmūzika. Ak, vai. (Un taustiņnieks acīmredzami arī nedomāja, ka dziesmai ir kaut kāds konkrēts motīvs vai melodija, kas attiecas uz viņu.)

Grab reivi Baltic Analog lab un 1983 bija trū transgressive extatic spirit work. Es esmu piepildīts ar lielu prieku!

šodien tumšākā gada diena, vai?

nedēļas hailaiti:
šī tiešām bija tumša nedēļa
1d Līgas netika nominētas ZM. es gan heitoju ZM un mēs kopumā ilgi argumentējām kāpēc labāk nesniegt, bet mēs nekad (t.i. 7 vai 8 reizes) neesam dabūjušas kākāef piķi. likās, ka moš iespēja pievienot kādam nākotnes projektam rindiņu "zm nominācija", varbūt varētu palīdzēt;
2d un 3d bija vnk random pelēkas un sūdīgas dienas. naktīs svīdu un skatījos mokošus sapņus;
4d atcēlās Valmiermuižas treniņš - t.i. apmēram vienīgais garantētā prieka avots. vakarā braucu uz "Sniega dzirksteļu" pirmizrādi. man so so. paliku pēc tam arī drusku uz ballīti. tik ilgi nevarēju saņemties braukt mājās, ka no konča BAL atnāca bij.vīrs un bija ar mieru neplānoti braukt ar mani mājās.
5d dienas pirmajā pusē tirdziņa uzbūve, tad VM darbinieku ZSV. laimes akā izvilku 30 EUR dāvanu karti veikalā Austris. visu dienu, viena pēc otras nāca ziņas - K nedabūja kākāef stipendiju, biedrība nedabūja piķi ne SIF projektā, ne kākāef NVO konkursā. etnofests dabūja kaut kādus grašus, bet vismaz kaut kas. konstatēju, ka telefonam atkal nedarbojas nfc lasītājs (2x jau esmu nesusi šo remontēt, nebija arī lēti) + viņu pēkšņi vairs neatpazīst škoda - attiecīgi nevaru braucot klausīties mūziku. no darba ZSV nesos uz Rīgu, uz Kl dzd ballīti, kura bija tāds kā mini, Kl veltīts survival kits, kas notika pagrabā, kur pirms tam bija bijusi taksidermijas darbnīca (viss bija izvākts) un, kurā bija izstādīti Kl draugu mākslas darbi, tai skaitā manējais. kopumā nenožēloju, ka aizbraucu, bet tiklīdz beidzās oficiālā sadaļa un sākās saviesīgā, es sapratu, ka vispār nespēju ne ar vienu komunicēt, lai gan tur bija tikai šaurs loks ar labi pazīstamiem un draudzīgiem cilvēkiem. kāpu mašīnā, braucu mājās. nebija viegli, jo brīžiem bija kaut kāda necaurredzama sniega vētra.
6d bija 14h darbdiena - tirdziņš (attiecīgi puse dienas pa āru) un danču vakars. drausmīgi pārguru, nosalu, sākās mēnešreizes, atbraucu mājās, mājās bija auksts un nekurināts, malka nebija sanesta. gāju uz šķūni un nevarēju atslēgt durvis. slēdzene ir kādus 100 gadus veca un mēdz ķerties, bet es it kā parasti protu ar viņu sarunāt. šoreiz totāli nesanāca. apraudājos, sajutos drausmīgi vientuļi un nespējīgi par sevi parūpēties. uzpīpēju. gāju mēģināt vēl. beigās dabūju vaļā un iekurināju krāsni. Mārtiņš atrakstīja, ka es pēdējā laikā liekoties depresīva. nezinu kā viņš to nolasījis, jo tikušies kādu brīdi neesam, tikai apmainījušies ar dažām ziņām par Šopenhaueru. kkad naktī no konča pārradās bij.vīrs.
7dien beidzot izgulējos. aizbraucu uz stalli. viss drausmīgi pelēks un dubļains. likās, ka zirgs priecājas mani redzēt. beidzot nomazgāju viņam dibenu un uzkāpu tāpat bez segliem iziet mazu līkumiņu. rikšos likās, ka varbūt viegli pieklibo ar labo priekškāju. bļe. pēc tam braucu mājās un pa ceļam atkal apraudājos - pati nezinu par ko. atbraucu vēl raudoša. pārģērbos un bij.vīrs aizveda mani uz Niedrāju. bija jau tumšs, apgājām apkārt un es ielīdu ūdenī. tas laikam ir labākais, kas ar mani šonedēļ notika. drusku atlaida trauksmi un man uzradās mazliet enerģija un interese par dzīvi un ziemassvētkiem. sāku rosīties pa māju, rakņājos pa pārtikas skapīti. vispirms konstatēju, ka indijas rieksti ir pilni ar kožu kāpuriem. un tad mani ļoti pārbiedēja pele, kura izleca no skapīša man virsū (man nav bail no pelēm, es sabijos no tā, ka man pēkšņi kaut kas nesaprotams lec virsū). beidzot mazliet uzziemassvētkojām māju - ar egļu zariem vāzē un lampiņām.

Viss liekas nepareizi un es pati jūtos nepareiza. Un vāja un apdraudēta. Daudz trauksmes. Pagājšnedēļ ļoti sadirsos ar savu iekšējo pieaugušo. Viņš mani “piečakarēja”. Tāpēc nespēju viņam šobrīd uzticēties. Bet bez iekšējā pieaugušā nav iekšējās drošības sajūtas. Akūti gribas kaut kādu atbalstošu ārējo drošības sajūtu. Bet nav. Un es jūtos nepareiza un nejūtos pelnījusi. Un dusmojos uz sevi, ka tā jūtos - nepareiza, vāja, trauksmaina un nepelnījusi un vēl sadirsusies ar iekšējo pieaugušo. Un dusmojos uz sevi, par to, ka dusmojos uz sevi.
Negribas būt vienai, jo liekas, ka tā grimstu dziļāk kaut kādā pelēkā voidā. Bet komunicēt arī negribas - man nav vispār nekāda outputa. Gribas bēgt un pazust un nebūt, bet ar sajūtu, ka kāds mani tomēr meklēs un atradīs un es būšu drošībā. Bet kurš gan?
Vajadzētu salabt un atgūt ticību savam iekšējam pieaugušajam, droši vien tas ir reālistiskākais risinājums. Bet šķiet tik neiespējami. Viņš pieļāva, ka esmu ievainojama un arī tieku ievainota. Un viņa loģika un mēģinājumi mani nomierināt izrādījās meli un muļķības. Man negribas ar viņu runāt. Kaut kādai ļoti lielai un senai vātij ir norauta krevele un rētaudi. Apakšā izrādās ir trauksmes nekroze un strutas. Teorētiski - iespēja iztīrīt un sadziedēt, bet es nejūtu sevī kapacitāti tam, man nekā nav. Un paralēli jau visu laiku notiek arī visa pārējā dzīve, kurai man jau nebija kapacitātes vēl pirms šīs iekšējās drāmas.
Par daudz tumsas. Tumšākā nedēļa gadā. Es nesaprotu, uz kuru pusi ir izeja. Tāda vispār ir? Es vispār neko nesaprotu. Viss ir nepareizi.

jā - http://klab.lv/users/rkktzd/465024.html

man liekas, to kā mums ir ar Inesi nav iespējams saprotami paskaidrot nevienam, kurš nav tādā pašā mindsetā un situācijā - t.i. nevienam. no līdzcilvēkiem joprojām fokuss ir uz šķiršanos lai gan patiesībā mērķis ir saglabāt un nesapist to, ka esam satikušies, tātad, par satikšanos. vienam ar otru un beidzot arī pašiem ar sevi.

also, nupat esmu izdzīvojusi rotenieku, un šoreiz es tiešām sajutu, kas tas tāds ir. tik ļoti sajutu, ka jau sāku sliekties uz domām, ka tas ir kovids, jo bija arī temperatūra, kas kratīja no aukstuma un lauza kaulus,  bet nē, 30 h un viss cauri. tak sebje piedzīvojums pirmssvētku laikā.

Lidojam ar airbaltic pirmo reizi nemot lidzi ari kalnu sleposanas ekipejumu. Man tas slepes un zabaki savas somas vel kautka ipasji ir jaasapako, lai otra gala sanemtu nesalauztas un nesaskrapetas? Slepju soma aplam plana - tiit salles apkart, vai ka?

Lidz sim ar auto sleposhanas inventars vests, pilnigi jauna pieredze sogad planota

Grasāmies ar vienu čali noslēgt derības, kurš līdz Jāņiem dabūs labāku fizisko formu, bet esam stipri atšķirīgi. Man ir liekais svars un kusls ķermenis, viņš arī gribētu kādus 10 kg speķīša nomest (pārējais ir lieli uzkačāti muskuļi). Katram ir savs ideālais sasniedzamais svars, kuru nu kurš pats uzskata par ideālu.
Kā mums saprast to, kuram būs lielāki sasniegumi, ja izejas līmenis un vajadzības ir tik dažādas? Kā saprast progresa līmeni attiecībā vienam pret otru?

Šķiet, ka gandrīz visu oktobri (vakaros pēc darba) cepu ābolmaizes, ābolkūkas un arī veselus ābolus krāsniņā kā bērnībā, lai mājās būtu silti, smaržīgi un arī sadāvinātie ābolīši neaizietu zūdībā. Nosalušus kaķīšus ar tādiem ēdieniem gan nav iespējams pabarot, taču vismaz iedegtās lampiņas logā iepriecināja mazus bērnus, pat ja bateriju ražošana nodara lielu kaitējumu. 

nedēļas hailaiti:
* atvaļinājums. kādas 2,5 - 3 dienas bija miskaste. jutos ļoti slikti. neizdarīju visādas lietas, ko gribēju. bet bija arī daudz foršas nekā nedarīšanas;
* bindžojām C. B. Strike. šon laikam iznāk jaunā sezona;
* satiku KP uz 4,5h Čē;
* dabūju par brīvu ļoti garšīgu mango lassi un pat neiedevu savu phone number;
* anxious un avoidant attachmentu klašs;
* viena pati izdzēru vairāk nekā 0.5 ruma (vienā piegājienā vakarā);
* atkal daudz oksitocīna;
* zirgs ļoti hot;
* pārāk maz kustos;
* un nav nekāda ZSV vaiba un entuziasma un ideju dāvanām.

p.s. un aaaaaaaaaa, kaķu kaku īrniece beidzot izvācās (dedlains bija jūlija beigas). mēbeles (un kakas) gan palika. solījās izvākt janvārī. tā baigi tam neticu. bet tāpat kruti!!!!!

the ultimatum tomēr nevarēju izturēt. visu laiku viņi tur viens otram palīdz open up, un būt vulnerable, un ir challenging (c), it kā citu vārdu pasaulē nav, un es skatos un domāju, jeibogu, kādi jūs visi mazi un dumji (takes one to know one), bet nu, visam ir savs limits, tāpēc paldies par black doves.

baisi ātri enerģija tērējas. no pirmdienas līdz trešdienai ņēmos ar dubultu slodzi, ceturtdien vēlu vakarā sapratu, ka jāpačilo, un tagad sajūta, ka rīt jācenšas daudz gulēt, savādāk pirmdienā nebūs spēka.

ir dīvaini, ka nogurumu jūtu tieši kājās - pēdās un ceļos. agrāk man likās, ka manas kājas ir nenokaujamas, var kustēt uz priekšu mūžīgi. tas nu ir beidzies.

lapsa, viņa nāk ar gaidīšanu. ilgām. caur caureju smilgās.
lācis, šis paķeras uz sildīšanu. gastrō-maķ–intestinālis.
ko mēs, bērni, šovakar no šī varam mācīties?
viss tas ūr•primārais laimes un sūdu avots mīt punča rajōnā.
sekojiet sev, esiet uzmanīgi & piesardzīgi.
sen nav skanējis anzamblis „Belly” ar hītu „My Boody Lies over the Ocean”:
might as bloody well