MANI KAIMIŅI DZER!

Viens mans čoms ir mūsu 10 gadus veco spēlīti noportējis priekš weba: Psykadelics.

Es ilgu laiku heitoju Laiks paradīzei. Diezgan grūti gāja ar šo projektu, galvenokārt tāpēc, ka tēma visu laiku šķita neticami nepievilcīga un arī skaņas noformējuma forma kādu vēlējās režisore man kopumā arī nu tā. Un tad tur viss tas nac teātra vaibs utt. Es viņu jau biju ierindojis savu visbriesmīgāko mākslas notikumu topa 2. vietā aiz Gudrunas. Karoč kkādā brīdī sāku nožēlot, ka piekritu. Mazliet pa jokam un mazliet tomēr nē mēģināju atrunāt Inesi no nākšanas uz pirmizrādi, jo nekas labs tur negaida. Vakar tad bija tā pirmizrāde un es tur tā sēdēju un skatījos un sapratu, ka esmu noslēdzis pamieru ar šo projektu. Jā, tēma joprojām neliekas superhot, bet skatoties nav paviršības sajūtas, kas, manuprāt, ir labi. Turklāt es tikai vakar aptvēru, ka tas ir teātris-teātris - tantēm un onkuļiem, nevis nvo teātra organizācijas radīts māksliniecisks trips kādā aizraujošā tēmā ar visādiem tehniskiem izaicinājumiem uz kuru nepērk biļetes (šis formāts, gan, mani valdzina vairāk joprojām). Man nav kauns. Izņēmu no ļaunā topa. Ļoti forša sajūta. Man ļoti pieauga respekts pret Endīni un man ļoti patīk Andra Kaļiņina scenogrāfijas un vispār patīk atrasties vienā projektā ar Andri. Un pēdējā brīdī nomainīt skatītāju muzonu bija right call. Vienīgais, kas man vakar nepatika, ka biju nepareizi kaut ko sakalkulējis ar pirmizrādes puķītēm un man pietrūka tieši vienai aktrisei, kura vakara gaitā izrādījās vienīgais cilvēks, kurš man pienāca klāt un tiešā tekstā pateica, ka viņai patīk kā tas viss skan.

ja par garoziņām jaunajā darbā - outlook vide ir kaut kas neticami neērts, stīvs un tizls. es ļoti daudz laika pavadu vienkārši čakarējoties ar sīkumiem, ar kuriem googles vidē nebija nekādu problēmu.

tikko runāju pa telefonu ar Linarda Laicena mazmeitu. viņas numuru dabūju netīšām uzrakstot e-pastu bibliotēkas direktoram. kad sapratu, ka esmu nejauši iekopējusi viņa e-pasta adresi un nosūtījusi jautājumu viņam - sakautrējos un aizsūtīju ziņas dažiem citiem, kas šķita piemērotāki atbildētāji (no bibliogrāfijas nodaļas, kur viņa strādāja). bet man atbildēja tikai direktors.
viņa izrādās joprojām iet pie Otto un Alīnas uz kapiem. reti, bet iet. un izrādās Teodora Zaļkalna skulptūra Alīna Grīnberga tiešām ir tā pati mana Alīna. es biju manījusi, ka tāda eksistē, bet nebiju pievērsusi uzmanību, jo man likās, ka gan jau vienkārši vārdu sakritība un tā ir cita Alīna. labāku bildi nesanāk atrast, bet lūk.
sarunājām vēl sazvanīties un varbūt satikties. viņa padomāšot vai ir ko man teikt. un aizrādīja, ka nevajag lietot vārdu "čakarēties". viņai taisnība, protams.

p.s. vispār pirmais viņas jautājums man pēc tam, kad biju stādījusies priekšā - vai es esmu bijusi sakopt Grīnbergu kapus.

Belgradā līst un visu dienu sola lietu. Uzlikšu modinātāju uz vienpadsmitiem, iziešu ko paraudzīt ar lietussargu, bet nav skaidrs ko.
Neesmu lietus pastaigu cienītājs, bet Ženēvā šādā situācijā biju uz trim krutiem muzejiem, kurus jums ar iesaku.

P.S. Fliksbusā blakus sēdošais spānis/katalonis teica, ka itāļiem nav kalnu staigāšanas kultūras. Arī viņam ieteicu filmu par astoņiem kalniem.

vispār ironiski. Otto Grīnbergs tusēja ar Frici Galenieku, viņus, piemēram, abus apcietināja 1928. gadā pēc mega mītiņa cirkā. bet Mārtiņš Galenieks mani pirms daudzpadsmit gadiem veda eksursijā pa Pētera Māldera vietām Londonā (neko nezinot par to, ka Otto un Fricis - mūsu vecvectēvi, ir bijuši pazīstami + mūsu ģimenes nav nekā draudzīgas vai saistītas. mēs iepazināmies kaut kādā drausmīgā dzeršanā pie Uldīša).

p.s. sorry basta - grāmatu vēl neesmu izlasījusi.

malkas šķūnī mētājas vāveres astes gals un zebiekstes vai seska kaka

oh my, arī dramaturgs. es laikam ceru, ka tā luga ir neglābjami zudusi un man nekad nebūs iespēja to lasīt.

Tāpēc diskusijās aicinājām rakstīt lugas pašus strādnieku jauniešus un revolucionāros studentus. No viņu vidus arī radās jauni dramaturgi, kuri deva vērtīgus darbus mūsu repertuāram. Viens no pirmajiem šāda veida darbiem bija O. Grīnberga sarakstītais «Ķēniņš—Jēriņi», ko viņš nodeva mūsu dramatiskajai sekcijai 1926. gada rudenī. Tas bija viens no tiem darbiem, kas visilgāk (šķiet, vairāk nekā piecus gadus) nepārtraukti palika mūsu teātra repertuārā. Šajā darbā bija pamatīgi atmaskota buržuāziskās republikas šķiriskā būtība un tās pērkamie līderi. Lugas autors O. Grīnbergs bija tolaik plaši pazīstams revolucionārās strādniecības darbinieks — lielisks orators un revolucionārs preses darbinieks. Pavisam jauns viņš parādījās mūsu vidū un kļuva pazīstams ne vien Rīgā, bet arī citās Latvijas pilsētās un laukos.
/Atskatoties uz dzīvi. DIVDESMIT ASTOTAIS STĀSTS. MINNA ZĪDERMANE. Padomju Jaunatne Nr.210 (25.10.1967.)/

Strādāju līdz vēlam vakaram redakcijā, mājās bija Paula ar sievasmāti, iebraukušu no laukiem. Pie ārdurvīm no virtuves puses atskanēja zvans.
„Kas tur?" „Šeit Marija Leiko!”
Varam iedomāties sieviešu pārsteigumu, dzirdot aiz durvīm slavenās aktrises balsi, kas neilgi atpakaļ bija ieradusies no ārzemēm. Leiko kopš 1905. gada revolūcijas laikiem dzīvoja un darbojās Vācijā, izvirzījās un izcēlās kā ekspresionistiska aktrise un arī filmu māksliniece pirmajā (mēmajā) posmā. Tika redzēta arī uz Rīgas ekrāniem. Vēlāk ar lieliem panākumiem viesojās Nacionālajā un Dailes teātrī, arī provincē.
Kopš 1933. gada ārzemniece vāciešiem vairs nebija vēlama, un Marija Leiko palika mūsu galvaspilsētā. Viņa bija nākusi apskatīt telpas pie mums Meža Parkā kopā ar Austru Krauzi. Abas dāmas bija apmierinātas, un es viņām izīrēju prāvo ēdamistabu. To bija izgleznojis tas pats Romāns Suta, kas reiz atveda arī savu kollēgu, ja pareizi atceros, Jāni Kalmīti, un teica: „Viš ti, čto nacarapal pjoriškom!” (lūk, ko saskrāpējis ar spalviņu).
Tagad valdīja Kārlis Ulmanis, bija iestājies mierīgs un kluss laiks. Īpaši to varēja izjust, kad starp priedēm sasniga sniegs un gaiss bija tik tīrs un rāms. Manas Īrnieces varēja baudīt pilniem malkiem , pelnīto” atpūtu, kā mēdz sacīt. Kas notika viņu iekšējā pasaulē, to nemāku teikt. Dāmas likās ļoti mierīgas, par citiem neinteresējās un savas lietas bez vajadzības nestāstīja. Gandrīz nekur viņas negāja, atceros tikai vienu reizi, kad apmeklēja Splendid Place kino, kur noskatījās Villija Friča un Lilianas Harvejas opereti. Pavisam maz cilvēku nāca pie viņām un reti, ne vairāk kā divi, trīs — Ādamsoni, Grīnbergi, kompanjons Ozols. Austrai un Marijai bija pāris personisku mēbeļu, Sutas zīmēti sarkanmelni ķeblīši, ko viņas atstāja vēlāk aizbraucot Ādamsonam un viņa sievai, bijušajai tautsaimniecības studentei un radiofona ziņotājai Mirdzai Ķempei, vēlākajai boļševiku „dzejas karalienei”. Austra Krauze un viņas draudzene, abas „proletāriāta” darbinieces, dzīvoja no kapitāla. Austrai piederēja neliela firma „Piena Eksports”, kas par brīnumu bija palikusi „neapvienota ” autoritārajā laikmetā. Kompanjons bija Ozols, pusmūža vīrs, tumšu ūsu un skrejošām acīm. Kā prokurists darbojās mans skolas un studiju biedrs, Oto Grīnbergs, vēlākais Rīgas pilsētas izpildkomitejas izglītības daļas vadītājs un marksisma profesors.
/Oļģerts Liepiņš "Tālos atspulgos: mana mūža atmiņas" (1982) 619. - 621. lpp./


Par ko Grīnbergi runāja ar Leiko un Krauzi? Kādas bija viņu attiecības? Vai tās sabojājās pēc iepriekšminētās naudas lietas? Ja par Linardu Laicenu vecvecvecāku arhīvā ir daudz pieminējumu, arī atmiņu raksts, tad par Leiko un Krauzi nav - tik vien kā rakstā par žurnālu "Informators". Kad un kā viņi uzzināja par Lielo teroru? kaut kur te manīju piezīmes, ka Otto esot pats centies izpētīt Laicena nāves apstākļus un viņš pēc tam bija teicis, ka cer, ka Laicena atraitne par šiem apstākļiem neko sīkāk neuzzināšot - pārāk smagi tas esot. bet kā ar Leiko? Viņam bija vienalga vai kaut kādu iemeslu dēļ par viņu nevarēja tā interesēties un runāt?


No vienas puses gribas redzēt "Marijas Klusumu". No otras ļoti negribas.

Šodien mums Vecrīgas lokālā katram (jo visi 4 maksājām atsevišķi) beigu rēķinā pārādījās mistiski pievienots drinks, kas bija ar "+" 6.00 un tad uzreiz kancelēts ar "-" 6.00. Pārāk aizdomīgi, lai būtu vnk kļūda vai sagadīšanās - UK kolēģis tad teica, ka viņam tā vakar Rīgā bijis arī citā ēstuvē. Tas ir kkāds kārtējais inovatīvais "mēs mīlam šo valsti" grāmatvedības uzskaites figļi migļi a la Gan Bei stilā?

Vai ir kāds normāls abu dzimumu pensionāru čats latviešu valodā, kur aprunā nevis vecuma kaites, bet runā, piemēram, par mīlu vai citiem omītēm interesantiem tematiem?
Feisbukā pensionāru klubs nododas tikai banālu bildīšu publicēšanai.
Dzīvajā pilsētas klubā ir tikai dāmas vien, tas arī neesot interesanti.

Vai kāds zina, kādi ir noteikumi Tactic spēlei "Iemācīsimies alfabētu"? Tur, kur tipa domino plāksnītes, kreisajā pusē burts, labajā bildīte, kas burtam neatbilst.

Vai ir kāds efektīvs veids, kā izlikt pārdošanā visu bibliotēku vai vismaz visu grāmatplauktu uzreiz? Kas attiecas uz ibook, tur jau nojūgties var, katru grāmatu atsevišķi fočējot. Turklāt mana pēdējā pieredze ir, ka uz grāmatu pieteicās div nedēļas pēc tam, kad mani bija piebesījis tas, ka sludinājums bija stāvējis gadus divus, un es to grāmatu biju atdevusi vienkārši par velti kādam, kam kaut teorētiski varētu noderēt.
Drēbes un kurpes arī kaut kad būs aktuāli. Māja jāpatukšo...

Godspeed aizvakar bija ļoti kruti. pirmais koncerts pirms 8 gadiem Šveicē gan bija maģiskāk un krutāk, bet tad bija citi apstākļi. Alpu pļavas ar krītošām zvaigznēm un mirklis ar Eifrimu divatā, kurā sadūšojos pat pārmīt dažus teikumus. bet ļoti patika Rīgas koncerta beigas. Rubenis arī ļoti kruti nospēlēja. Bens Frosts vakardien gan nu tā. skanēja mega kruti, bet kaut kā nespēju identificēties un nekas neaizkustināja. stāvēju atspiedusies pret foha aizgalda sētiņu un vienā brīdī piefiksēju, ka regulāri skatos pultī redzamajā pulkstenī un visu laiku liekas, ka ir pagājis ilgs laiks, bet realitātē - 2-3 minūtes. Platons nepatika. divtūkstošo gadu sākumā droši vien būtu paticis.

Šķiet, ka pirmo reizi pa ilgiem laikiem naktīs vairs nelecu no gultas vairākas reizes, lai pārbaudītu, vai esmu aizslēgusi durvis. Un katru reizi tas ir mani tā kaitinājis, jo galīgi nav man raksturīga šāda apsēstība. Vienubrīd pat galvā pazibēja stulba doma, ka tas man no kāda ir pielipis. Protams, uzreiz to noraidīju kā absurdu un neloģisku, labi vēl, ka tik daudz saprāta man piemīt. Tikai ziemā uzzināju, ka tādas darbības veikt ir raksturīgi daudziem cilvēkiem, kad pēc sāpīgiem pārdzīvojumiem vajadzīga drošības sajūta.

vai variet ieteikt kādu sievieti ar "rūķa balsi" un labu dikciju? vēlams aktrise.

tāda bija vera singajevska, tāda nedaudz ir evija vēbere. vajag ierunāt dažus dzejoļus, kuru autorei bija pasaku intonācija. par atlīdzību.

Šodien apstaigāju apkaimes skolas un ļoti noguru. Ceļā uz atlikušo apciemojamo ēku šķita, ka esmu kļuvusi par 100 kilogramiem smagāka, tik grūti paiet, it kā man būtu uzkrauts viss pasaules smagums un nastas. Norakstīju šo nogurumu uz negulēto nakti. Bet tad notika kaut kas savāds. Kad iznācu no skolas un viss bija beidzies, smagums bija pazudis. Likās, ka ir pieauguši spārni un var pat lidot, jo esmu pēkšņi kļuvusi vieglāka par pūciņu. Varbūt tiešām esmu uzņēmusies nepareizos darbus. Man šķiet, ka tikai daļēji esmu iemācījusies būt par aizsargājošo pieaugušo savam iekšējam bērnam, ja skolas joprojām nedaudz biedē. Uz brīdi no drošās un paredzamās pieaugušo pasaules mani izsita gaisā jūtamais pusaudžu apjukums, bailes, nedrošība un mulsums.

Ja nu kādam ir interese, tad Flammenwerfer.

Hi, hi, google translate saka, ka "gender fluid" ir "dzimuma šķidrums".

nostrādāju pēdējo dienu kvfr. tomēr jau bija labi, ka tā. vismaz tāds reāls noslēguma brīdis. ballīte bija jocīga - likās tā skaļi un jautri, bet pusnaktī visi pēkšņi pārvērtās par ķirbjiem - t.i. praktiski vienlaicīgi gāja prom un viss beidzās. bet nu daudziem šodien mēģinājumi un darbi, turklāt, ja tā būtu bijusi parasta ballīte, es pati droši vien būtu devusies ap to laiku prom. nepaspēju ar visiem parunāties. bija atnākušas neticami daudz brīvprātīgās un es runāšanos sāku ar viņām, domādama, ka ar pamatkolēģiem vēl paspēšu pēc tam. ir kaut kādas dažas šurimuri lietas, ko būtu bijis labi tomēr izrunāt. nāksies organizēt kafijas randiņus.
dabūju dāvanā ļoti skaistu albumu un fotogrāfijām un novēlējumiem. un šodien laikam beidzot jūtos kaut kā sērīgi par to, ka šis posms ir noslēdzies. drīzāk saldsērīgi, jo viņam tiešām bija pienācis laiks noslēgties.
tagad ļoti looking forward to ieiešana kaut kādā normālā ritmā.

"I'm not weird. I am limited edition."
(c) uzlīme tīņu žurnālā


Nezinu kādā sakarā tas teksts uzjundīja manī Išiguro romāna "Klāra un saule" noskaņas.

Kur ir tas piesauktais pavasaris? Zaļš un silts ir jā,bet NESMARŽO!!!!

Vai kursa docētājs ir tas pats, kas kursa izstrādātājs? Ja nē, kur varu noskaidrot kursa docētāja vārdu? Konkrēti interesē LU JF Juristu ētikas kursa docētāja ID. Pie kursa apraksta minēts "kursa izstrādātājs", tāpēc esmu spiests vaicāt šeit (rītdien diemžēl metodiķes nestrādā, un man vajag zināt ASAP).

Izbraucu no stāvvietas un pamanīju, ka pa mašīnas vējstikla iekšpusi rāpo maziņš zirneklītis. Varbūt no tiem, kuri izšķiļoties aizlec uz visām pusēm un, kur nu gadījies piezemēties, pa turieni jārāpo. Mašīnai uzņemot ātrumu, zirneklītis pārstāja rāpot un pieplaka pie stikla. Es arī tādā situācijā justos dezorientēts. Cik daudz gan apkārt ir šādu dzīvību, kas mēģina eksistēt, pat neapzinoties, ka visas likmes ir pret katra atsevišķā indivīda izredzēm. Taču bezcerības domai nav vietas. Ja vien to, kas cenšas, būs pietiekami daudz, gan jau daļai izdosies, bet pārējie ir nesvarīgi kā neievākta statistika. Tāpēc ar to spēciņu un sensorajām spējām, kas nu kuram krājumā, jākuļas tālāk, un oportūnisms ir vienīgais no visiem pasaules vārdiem, kas jāzina. Apturēju mašīnu, uzvilināju zirneklīti uz plaukstas un aiznesu nolikt uz ielas malā esošās sētas staba. Nez, kā viņam tur tagad iet.

Piefiksējot veselības kaites - biju uz trešo triecienviļņu terapiju plecam un kaut kādā neticamā kārtā tas tomēr palīdz, un vismaz naktīs vairs nav jāceļas no sāpēm.
Šodien noņēmu arī trīs dzimumzīmes. Špricīte, špricīte un hops - laimīgu taciņu.
Drīz braukšu uz Ameriku. Gribas.