MANI KAIMIŅI DZER!

Jūnijā gandrīz-pusaudzis lika pieteikt mani "skolas nometnei", jo draugs iešot. Liels bija mans izbrīns, ka tāda nometne tiešām bija, ka tā bija bezmaksas un, ka puika tur arī tika. Nu forši, 5 dienu dienas nometne, tik vien kā ēdiens jāiedod līdzi.
Kā izrādījās, tā bija kkādu izredzēto bērnu nometne, kurā piedalījās bērni ar labām sekmēm un/vai uzvedību.
Jā, es saprotu, forši ir apbalvot. Jā, tas ir super, ka sīčiem vasarā ir ko darīt.

Bet, nu godīgi - vatafak. Mani mulsināja tāds slepenums, ka to zināja tikai "izredzēto bērnu" vecāki.

Bērniem, kuri superduper mācās, skola piešķir diplomus, atsevišķi slavina utt. Slavas dziesmas dzied arī audzinātāji/pedagogi, bieži vien salīdzinot ar citiem, kuriem neiet tik labi.
Tiem, kuriem skolā iet grūtāk, kuriem ir pofig par mācībām, kuriem skola atgādina mocību kambari, tiem, protams, piga.

Manuprāt, būtu jābūt tā, ka skola drīzāk aicinātu uz šādām ārpusskolas aktivitātēm bērnus, kuros saskata potenciālu, kas jāattīsta, vai arī redz, ka viņiem nepieciešams saskatīt to, ka skola nav tikai mā/mocības, vai arī tos, kuriem vienkārši iet grūtāk skolā, jo skola ir skaļš, superdinamisks un sarežģīts organisms, kas ne visiem ikdienā ir tik viegli sagremojams.

Manā skatījumā skolas vadība šeit klibo. Es nevaru piekrist tam, ka tiem, kuriem skolā iet viegli, mācību process un mācību rezultāti ir labi vai ļoti labi, būtu VĒL kā īpaši jālutina. Man šķiet, ka uzsvars būtu jāliek tur, kur skola vēl var pacelt bērna potenciālu vai arī vispār parādīt tādu skolas cilvēcisko pusi.

Pievakarē biju ielīdusi kaut kādos brikšņos pie dīķa, jo tur ir ļoti skaists skats. Kad nokļuvu atpakaļ uz taciņas, pamanīju, ka kājas iepinušās kaut kādos zilpelēkos diegos un tas apgrūtina iešanu. Pagāja vismaz pāris minūtes līdz tos atpiņķerēju. Varētu būt laba metafora par šo dienu, bet pēc brīža iedomājos, ka vajadzētu beigt nodarboties ar apofēniju, meklēt likumsakarības, kur to nemaz nav. Vai arī ar loģisko prātu mēģināt saprast lietas, kas ir pāri tam.

Kā latviešu kinocilvēki sauc Continuity Girl?

atgriezties cibā, kad dooora nav izdzēsusies, avralavral, dejavu, lidaka ir ko iepukstējušas. tas ir labs laiks.
paldies visiem, kas regulāri raksta, es jūs regulāri lasu, respect.
uz brīdi domāju padzēst frendiņus, kas 10+ gadus neraksta vai aizgājuši aizsaulē, bet pagaidām roka neceļas. drīzāk piesekošu kādam jaunam.

Šorīt ejot pa urbānām takām uz rimi pirkt lētu kafiju, klausījos podkastu, kas atgādināja man par Borhesu. Kad lasi, nesaproti, bet iekšā kaut kas notiek. Tāds, ko citi autori nevar izraisīt, bet man nav skaidrs kapēc un kāpēc. Un par Rotko un Līgas kluso draudzeni Inu ar viņas gleznām, bet nenobīdīsimies.

Veikalā nopirku kg kafijas, granulas ar zivju eļļu 4 mēnešiem, minerālūdeni gurķu skābēšanai, pistācijas un zemesriekstu sviestu. Lēti.

Pārnākot mājās meklēju grāmatu un atradu tikai Kortasāru. Pat es saprotu, ka tas nav Borhess. Domāju vai neesmu kādam aizdevis, atdevis, kas man bija? Grāmatas dodu prom viegli, jo agrāk lasīju tik vienreiz un atcerējos labi. Tagad neatceros, tik tāds zils vāks palicis atmiņā, bet neesmu drošs.

Lūdzu ieteikt no kura gala sākt, kur dabūt un kā lasīt? Ko piedzert un uzkost?

Nopietni mākslas literatūru neesmu lasījis gadus 25, bet kaut kādas smadzeņu spējas ir atgriezušās. Varbūt jāsāk ar ko vieglāku?

Pirkt? Kur ko? Bibliotēka? Arī 25 gadus neesmu lietojis. Aizņemties? Es neesmu kārtīgs cilvēks, man grāmatas putekļos, kaudzēs, kastēs aiz skapja, utt. Daudz kārtīgāks nekā jaunībā, kad uz grīdas bija taciņas starp grāmatām vai bērnībā, kad grāmatas puva vagās vai mežā - koku zaros.

Tagad tīru plauktus, putekļu sūcēju jau izjaucu un iztīrīju.
Vēl gribas vannu. Kādreiz daudz lasīju tieši vannā, bet laikam nav labi ādai.
Kaut kā tā, man likās ciba sapratīs.
Un varbūt ir kas mūsdienīgs, kas aizpilda to pašu nišu.

Mūra privātmājai jātaisa jauns lievenis (2 pakāpieni), jo vecais ir pamatīgi sadrupis un sašķēlies. Tā kā pilsēta nerūpējas par grāvjiem, pagalms mēdz applūst un mājas gruntsgabals ir mitrāks, nekā vajadzētu. Meistari iesaka taisīt lieveni no terases dēļiem. Mūra mājai? Bet betona lievenis atkal varētu sākt grimt un plaisāt. Kādam ir pieredze? Cik ir normāla cena par to?

No Lubējas (Liezēres draudzē).

Ap 20. martu še notika briesmu darbs. Kādi jauni ļaudis, saķildojušies, kā dzirdams, sieviešu dēļ. Naktī viņi bijuši Laktu krogā. Trīs no tiem (skroders, kurpnieks un seglenieks) devušies ap pulkst. 4 rītā uz māju. Viens no viņu ienaidniekiem ar savu biedri dzinies tiem pakaļ un tos ari panācis un sitis ar kūju katram vienreiz par galvu. Tā kā šis sitējs ir spēcīgs cilvēks un arī ļoti stipra kūja viņam bijusi rokā, tad skroders ar izjauktu pieri bij uz reiz pagalam, tikai savās briesmās nabadziņš vēl atvāztu ķešas nazi rokā turējis un tāpat ar visu nazi uz mutes uzkritis. Otrais ar sadauzītu pieri ar bijis tulit uz zemes, bet vēl kādu dienu sadzīvojis un tad nomiris. Trešais, tikai dabūjis cauru un asinaiņu pakausi, gan ari pakritis no sitiena un izlicies par nosistu, bet kad slepkava pagriezies uz otru pusi, tad šis uztrūcies un aizbēdzis. Slepkava tika tulit cieti saņemts un nodots tiesām. Viņš ari izteicis, ka viens pats esot šo slepkavību izdarijis: viņa biedrs pie sišanas neesot piedalijies.

Glizda Šuba

Autoservisa burvis vienkārši nodzēsa ček endžin kļūdu, un volvo darbojas, itin kā nekas nebūtu noticis.

Bet burvis, apzinoties savas maģijas robežas, sacīja arī, ka vispār jau ir jādomā par detaļas nomaiņu. Detaļas cena kopā ar smalkā nomaiņas darba izmaksām jau sāk izklausīties pēc manu un šī auto attiecību pārbaudes.

Un tā arī paliku pārdomās. No vienas puses, šitādus aparātus, kā saka, mūsdienās jau vairs neražo, un es labi zinu, kāpēc šis pie manis savulaik nonāca. Tāpēc man fonā ir intriģējoša, lai gan droši vien arī mazohistiska doma, ka varbūt vienkārši jānomaina motors. Lietota motora cena ir apmēram kā tās detaļas cena – garantijas, ka citam motoram tās kaites nebūs, protams, nav, bet vismaz būtu iemesls tikt pie žiperīgāka dzinēja. Ja man tuvumā būtu kāds mehāniķis, kura likme nav piecītis par katru skrūvi, es totāli šo apsvērtu.

No otras puses, pa iepriekšējo mēnesi, kura laikā volvo ieauga zālē un es pārvietojos ar pieklīdušu folksvāgenu, man bija jādomā arī par autobūves filozofijām un imprintiem, kas rodas, pirmo reizi ar kādu no šīm filozofijām sastopoties. Jo folksvāgenā viss ir tik… pareizi? Par spīti tam, ka konkrētais eksemplārs ir pieticīgs, ne tam tālvadības pults, ne kruīza kontroles. Bet toties logu slotiņu svira slēdzas uz pareizo pusi, ir pilns ar visādām kabatiņām, un vispār, viss, kas ir, darbojas tā, kā tam ir jādarbojas. Un vēl, prikiņ, izrādās, ka arī mazītiņu mašīnīti pilsētā ir tik viegli.

Bet lielākoties jau šis stāsts tomēr ir par vilšanos. Izslavētie “īstie” volvo (tie, kas tapa, pirms viņus vispirms nopirka fords un pēc tam ķīnieši), kuru entuziasti feisbuka grupās dalās ar saviem pusmiljona un septiņsimt tūkstošu nobraukumiem, un visi komentāros raksta, ka vēl tikpat jau droši vien notīts – un tad ir manējais, ar pārskatāmu vēsturi un vecumam relatīvi mazu nobraukumu, un tomēr izrādās, ka šitais defekts neesot nekas neparasts.

Fakjū, volvo.

honor the source

Ceturtdien cipars kontā nokritās zem 200, pieķēru sevi stresojam, jo līdz algai veselas 6 dienas. Par spīti tam, ka skaidrā apkārt mētājas vairāk, nekā nepieciešams un par spīti tam, ka uzņēmums man ir parādā pāris sotakus vismaz. Intelektuāli saprotu, ka problēmas nav, zemapziņa grib stresot. Itkā nebūtu nekā cita, par ko iespringt.

Pāris gadus atpakaļ sastieptā mugura laiku pa laikam nīd. Patlaban diezgan jau neciešami. Izskatās, ka parasti tas sākas pēc viskijošanas. Varbūt sagadīšanās, bet varbūt arī nē.

Suns ir izracis tik lielu bedri, kas jau sāk līdzināties alai. Tā kā cilvēki tur parasti nestaigā, neesmu to aizrakusi, pat ja varbūt vajadzētu, jo tumsā būtu bīstami tur aizķerties. Taču nedaudz žēl iznīcināt suņa milzu darbu. Kad viņa tur ielien kašāties, reizēm redzama tikai aste. Tādos brīžos viegli suni iztēloties kā grāmatas tēlu, kas pazūd neparastā pasaulē. Taču visticamāk sunim ir pavisam citi mērķi, vienkārši būt sunim un smiltīs atvēsināties. Varbūt pat īsti nenojauš, kādas asociācijas un stāstus viņai piešķīris šis grūti saprotamais divkājis.

Līgo svētkos
Apklusušas līgo dziesmas, beiguse pogāt arī lakstīgala. Upmalās pļavās jau atskan iskapts dziesma, kas aizdzen smaidus no sejām un atgadiņa, ka drīz vien atkal paies gaiša, priecīgā ziedu vasariņa. Visa visumā šogad neredzēja tikdaudz Jāņu zāļu un vaiņagu, kā pagājušos Līgo svētkos, tāpat visai braši neskanēja līgo dziesmas un pavisam maz kalngalos plīvoja Jāņu ugunis. Tas sakarā ar vispārējām dzīves grūtībām un smagām nastām, pie tam dedzīgos līgotājus nogurdināja divas iepriekšējas svētku dienas. Nevar tak izbrūvēto bruņo miestiņu atstāt divas dienas neapraudzītu un nenogaršotu. Un tā daudziem Jāņiem un Jāņu bērniem nebij vairs spara un enerģijas pīt vaiņagus, tāpat pagurušas, piesmakušas un klusas bij to balsis.
/Jaunais Smiltenes Vēstnesis, Nr.26 (03.07.1931)/

Jāņi — Līgas svētki ir tā pati diena, tapati nakts no aizviņiem sensirmiem tauta brīvības laikiem, kad pati daba nesa Līgu savā klēpi. Šis ir tas laiks kad papārdīte zied sudrabiņa ziediņiem, un kad lakstigala sadomā savas maigās dziesmiņas nākošai vasarai. Jāņu bērni salasās vaiņagus pīdami, jāņu zāles plūkdami, un Līgas dziesmu skaņas pilda no jauna tautas dvēsēli ar ligsmlbu, prieku un tikumu. Jāņus tauta svin vel tagad senču Līgas svētku garā. Gadu no gada tautas mīļākā dieve Līga nolaižas ar dāvanām pie sava tautas.
Līgas svētki jau pagājuši. Lai pārdomājam vai esam cienīgi saņēmuši savas tautas mīļāko Dievi — Līgu, un ja tā nebūtu centīsimies to turpmāk labāk darīt. Turēsim godā mūsu senču tikumus
Rūta Vitāls /Talsu Balss, Nr.25 (28.06.1935)/

Šogad Jāņi Latgalē atzīmēti ļoti plaši Daugavpilī notika tautas svētki ar uguņošanu un līgošanu. Krāslavā latviešu biedrība bija sarīkojusi līgo vakaru ar koru koncertu. Koncertā atskaņoja latviešu tautas dziesmas. Pēc tam notika uguņošana un līgošana. Krāslavā un Daugavpilī līgo svētku sarīkojumos ļoti dzīvi piedalījās arī sveštautieši.
/Latvijas Kareivis, Nr.140 (26.06.1935)/

Ar sevišķu aizrautību mums sava laika bērniem, ir jāatsaucas jāņuguņu liesmojumam, lai mēs varētu reiz izlauzties no tā smacējošā , stindzinošā tvana, kas pār mums nogūlies nemieru un iznīcināšanas gados, kurā iegrimdami viens otru pazaudējām, sveši, naidīgi un tāli kļuvām. Tāpēc ziediet, daiļās latvju meitas, smaidiet karaliski, valdonīgās zeltenes, lai jūsu siltie vaibsti, kā pavasara saules glāsti modina un augšup ceļ mirušos! Lai atkal dzīvība zied ap mums un mūsos. Lai atkāpjas no mums drausmais iznīcības rēgs. Lieci, daiļā latvju meitene, savu ziedošo spēku straumei plūst savas tautas dvēselē un miesā, un tā raisīsies kā baltais ievu krūms! Ar sevišķu atsaucību mums jāpaklausa Līgo svētku aicinājumam, lai mēs atgūtu to, ko zaimi reiz pārkliedza, kas troksnī izgaisa, bez kā latvietis palika auksts un Tagad, kad pēc maldu gaitām, tumsas gadiem sākam atkal sevi atgūt, savu vietu.
/Rīts, Nr.171 (23.06.1935)/

Visi dievišķie devumi cilvēkus stiprina, ceļ viņu potences. Tāpat tas ir ar līgsmību Tomēr līgsmība ir atkal pavisam cita potence, kā citu dievišķo būtņu devumi: Māra cilvēkiem dod talautību, Laima jauniešiem atnes ideālus, no paša Dieviņa nāk gudrs padoms darbā, bet tieši no viņiem nenāk līgsmība, tikai no Jana. Man šķiet, ka līgsmība labi pielīdzināma tagad tik bieži minamiem vitamīniem un hormoniem — kā vitamīni un hormoni cel miesas spraigumu jeb potenciālu, tā līgsmība cel dvēseles potenciālu. Līgsma cilvēka rodas uzņēmība, rodas jauni spēki, atklājas jauni talanti, līgsmība pavada iedvesmi, ar līgsmību labāk veicas katrs darbs. Bet tāpēc l ī g s m i-b a ir ī pa t s un augsts i d e a l s, un Jānis ir viņas n e s ē j s. Kā kristiešiem arī ir savdabīgs emocionāls ideāls — mīlestība, tā l a t v i s k ā reliģija šis emocionālais ideāls ir I ī g s m ī b a. Tā ir absolūti laba. Līgsms cilvēks nav spējīgs uz ļaunu, pat netikumīgu darbu, bet, taisni otrādi, līgsmam cilvēkam gribas visu pasauli padarīt līgsmu un to aplaimot. Tad nu Jānis ar savu reliģisko rituālu mums jāatzīst par tālāku reli-ģisku ideālu, līdzās citam ideālam dievišķām būtnēm. Tagad saprotama arī Jāņa daudzveidība. Līgsmība, saistīt ar skaistumu un aplaimošanu, ir pilnvērtīga tikai tad, kad tā ir vispārīga. Nelīgsmic cilvēki Jānos ir smaga disonanee. Tāpēc Jānis visādi iemiesojas, un tāpēc Jāva bērni apstaigā vienu sētu pēc otras. Ja līgsmība ir latviskais emocionālais ideāls, pie tam loti augstvērtīgs, tad tālāk saprotama Jāva dienas retā svinēšana — tikai reiz pa gadu. Viss dārgais un vērtīgais ir arī rets. Salīdzināju līgsmību ar hormoniem, un tie arī ir tik niecīgi, ka zinātne tos ir atklājusi ne visai sen atpakaļ. Bet kad retais top pārmērīgs, tas bieži vien atnes ļaunu. Tā, lai cik svētīgi cilvēkiem ir hormoni, tomēr jaunākie pētījumi noskaidrojuši, ka hormonu pārmērība izsauc smagas slimības.
/Studenta Dzīve, Nr.77 (01.06.1939)/

Šodien veikalā "Labais" priekšā stāv viens pusmūža kungs, kuram pēc labākajām tradīcijām ir šorti, sandeles ar zeķēm, un kaut kāds strīpains krekls, kas sabāzts biksēs. Mani vairāk pārsteidza groziņa izvēle. 1L apinītis - tīri ok, der, un tad sākās pāris nākamās preces. Bezalkoholiskā alus bundža un ledenes. Kungs norēķinājās ar karti, bet izskatījās, ka viņš to dara vai nu ļoti reti, vai arī pirmo reizi, jo kur un kā viņa jāpikstina viņš īsti nezināja, līdz pārdevēja neparādīja.

Vakar beidzot atklaju peldsezonu. Vispār pagaidām diezgan stulba vasara. Vasara, proties!

Man ir darba diena, bet nav darba spara. Darba spara gandrīz nekad nav, bet šodien vēl vairāk nav.

Ko es pirms 20 gadiem šajā dienā?

21:50
es vismaz patīku savam sunim un kaķim
Mūzika: System - Day of reckoning

uzskrēju virsū drag queen latviskojumam: pautumeita...

šķiet šis pat varētu ieieties.

Reizēm youtubē līdzās ierastajām veļaspulveru, kosmētikas, zobubirstu vai darbarīku reklāmām iznirst arī pa kādai smieklīgai. Piemēram, nesen parādījās viena tāda ar draudīgu mūziku fonā, kur dobja vīrieša balss saka: “Tā ir tikai ilūzija, ka tu domā”. Hmm, vai tiešām šeit viņi reklamē domāšanu? Saausos. “Īsta domāšana ir sāpīgs process atšķirībā no pārmantotu viedokļu atkārtošanas.” Jūtos ieinteresēta noskatīties līdz galam, nez, vai tur piedāvās īpašu vannu vai kaut kādu maģisku kasti, kur ielīst un domāt savas drūmās domas? Vai varbūt ierīci, kas rosinās izbāzt galvu no Platona alas? Beigās tomēr izrādījās, ka tā ir kaut kāda psiholoģijas pašpalīdzības grāmatu un raidījumu lapa. Tātad tur izlasītais būs manas oriģinālās domas, instrukcija lielajai patiesībai. Par šo naudu es beidzot būšu brīvs cilvēks!