Vakardiena bija baisma cīņa ar paģirām, bet šodien vītaroju un darbinu plītes, plašu žestu pat ieripināju plītsriņķi kaukuŗ tālu tālu plīts iekšienē. Tagat jāgaida, vai paģiraini draudziņi atstopēsies, vai slikts laiks atturēs. Bet pēcpusdienā skaidrošoties, ja. Es jau ticu tam radio1, cītīgi klausos pāraidi "kā pareizāk dzīvot", bet atbildes nav. Raidu domu signālus: "draugi, mostās, jābrauc pie renčika!"
Dagdā nav ko redzēt. Ierušinājos mājiņā, cepu kabačus, putinu miltus, tūlīt atkorķēšu vīnu un domāšu par ainu, ko uzbūra simis -kā liliputi pēc izrādes stāv vietējās bodes rindā pēc šmigas
1.jūnijā ezernieku brīvdabas estrādē uzstāsies liliputu cirks no Ukrainas. Pa 2 latiem!
Hansena "sieviete lauva" ļoti laba, tākā tā nemaz nav, ka pagasta biblenē nieki vien. Vakar atnāca mauŗiņpļāvējs un visu nopļāva, viss atlikušais plaukst un dīkst, šķiet, sekundēs, atliek bišku aizgriezties kā papardes garākas un vīnstīgas leknākām lapām. Rītā braukšu uz dagdu, iegādāt detaļas meņū, jo, cerams, atstopēsies draudziņi untas būtu svētīgi, jo vienīgais te pietrūkst vīna un smieklu dzirnaviņu. Tagat mazliet hēga sapņu vēstures un akal grābt, šoreiz smejot odiem sejā, jo man ir pšikalka
Odi gan raženi padevušies šogad, nācu pēc lietus pat pa klajāko malu pat, mākulis atnāca līdz un satikās vēl ar tiem, kas uz lieveņa vaktēja, durvis slēdzu lēkādama un kratīdama visu, likās, kamēr atslēgu atradīšu, tikmēr cauŗi, tā, ka kāja visa apmetas ar viņiem viscaur, tāgat iespundējos un dzeru vīnu, pirmdiena tak.
Sapirku sev viskādas štātes, dekoltejs un sejs ugunīgs, tagad sēžu kebabnīcā un domāju, moš, danunafik pieteikties darbā rēzeknē un padzīvot tā kādu gadiņu? Ieviest suni un auto? Opis būtu sajūsmā
Būšu pa nakti šķūnī ieslēgusi kaķi, pusnaktī kāds ļoti staigāja pa bēniņiem, stīvām dzelzs kājām un es tik ļoti saspringti nedomāju par tvinpīkas bobu, ka nevarēju tikt līdz tubzikam tapē cietos līdz gaismai, tagad sēžu un vaktēju, kurš no kaimiņu kumšķiem vaininieks. Ir dikti silts un foršs, čakli rosīšos nākamnedēļ, navko sasteigt
Pieņemu saules peldes un vēroju vīngliemezi, mežs skan kā tāda kasete nervozajiem pirms iemigšanas un dzeguze aizkūko jau kuro ŗeizi, bet pat kabatu nav. Nulūk, unko es izjūtu pie tā. Būtu es vīngliemezis, es vispār nekustētos no vietas, jo kāda jēga, pa milimetram vien. Pret vakaru, lēšu, viņš būs ticis līdz taciņai. Kurp tālāk? Un priekškam? Varbūt panest gabaliņu? Bettā, visāvisumā, vienīgais kā pietrūkst pilnai laimei- kartupeļi. Veikalā vien valrieksti un apelsīni, arkuŗiem pilnīgi nav ko pasākt
