Vakar tiku galā ar sapujušu ūdensvada sildītāju madraci, kur ieperinājušies dažādi glumekļi, da i pats ira un dalījās un kopumā tāds nepatīkams ar visiem tiem bēgošiem tirpekņiem, tad nogrābu kādu ceturtdaļu teritorijas un metos zaros, nevaru atrast zāģi, vells, tapē jālauž ar kāju. Tavēl nevaru saprast, ko darīt ar pērn uzrakto čūskulāju, pirms kultivēt, nez, jāmetas ar dahšām iekšā tais velēnās vai trahtors pats ar visu tiks galā? Ta sēšu mauriņu un būs viss smuki. Šon līņā, stutējos pie plītiņas, lasu balto viesnīcu un domāju- vaig man vēl kafiju jebvai labāk iet lielo māju izslaucīt, laikam vaig.

Izbraucu piektdienā ar busiņu no vaikules koncerta, pilnu ar zilupes skolotājām, ceļš bija mokošs, jo biju jau sadzērusies kā pie piektdienas un karsts un elpot navko un pīpēt nedod, bet pret rītu jau bijām zilupē untadjau Pasiene, apviesoju radus, apkašņāju opi un vakar biju klāt ezerniekos. Ta izcīnījos ar plīti, kas nepakam, ne labam, ne sliktam, bet nupatās jau svinu uzvaŗu un gaidu kafiju. Saulīte ŗotājas un vispār smuki, tik jāsagrābj pērnās lapas un jāsazāģē zari

Vakar tā jauki pasēdējām, šķita, ka ruma žvingulis nekad vairs neatkāpsies, ku noturīgs tas bija. Šodien izklaidējos kafijojot un staipoties pa gultu, jā, un neceļot darba numuram, laijau paši tagad tiek galā, atpisies, nelaime un smejos pietam. Tavēl man tāda daļēja spodrības diena, tikai viss apstājas pie miskastes nešanas, vot, tas gan man patiesi ŗiebj, jo žvadz. Visas lupatas ar jāmet ārā un jāpērk jaunas, vārdsakot, man sāk patikt mana brīvā dzīve, unta jāsagaida silts un uz meža namiņu nah

Tā ziemīgā ainava aiz loga paliek aizvien ziemīgāka, pat decembrī šitā nebija. Kur podzņežņiki, kur kas? Nekā! Šī devil!

Simis greba sniegā botičello venēru, līdz viņa neglābjami sagruva.

Aizbŗidām ļīdz ezeram ar guļammaisu un blašķi, sēdējām uz vienīgā virs sniega esošā baļķīša, mājiņā sataisījušies un tad apgāzāmies vēkšpēdu uņ skatījāmies baltā debesī un sniegs kŗita sejā unes gulēju un bukņīju simim sānos, forši, ka tu atbrauci. Untad gājām mājā caur mežu, kājas zuda bez pamatiem un es pieprasīju egļu dušu nepārtraukti, tasirkad tev pār galvu krata apsnigušu zaru. Un viss forši. Forši, ka atbrauci

Pavisam nesen, viesos dusot, augšā palikušajiem par lieliem priekiem, es ,miegā būdama, balsī paziņojusi:"Uzšķil šķiltaviņu!". Bet vakaŗ, tāpat miegā esot paziņojusi sekojoši: "Ja izlučaju pozjiķif!". Tā lūk! Paldies par sveikumiem, ārā snieg, toties ir ūdens. Un šņabis arī ir

Peles piekakājušas gultu, ūdensvads aizsalis, elektrības nav, ir sveces. Kālai ātrāk dabū viņu vaļā, neskaitot kurināšanu, glauzties klāt? Sapnī apmētāju kādu zēnu āboliem. Viss forši, rūtains flaneļnaktskŗekls, zeķes līdz ceļiem, adīklis rokā. Peizāžs laukā tādspats kā pāru mēnešatpakaļ, tikai sniegs tāds, ka kāja ar pamatu pazūd un jālādas pārpakalnu

ura, ura, ura, kurš rīt brauc uz meža namiņu, kurš? ES!

Pirmkārt, gribu būt vilcienpavadone uz pīteru, otrkārt, kolēga saslimusi un tapē netieku rīt uz meža namiņu, bļadstvo