Es laikam atmetu domu par dzīvi un darbu un suni ezerniekos. Cikta tur to viesu bija manā laikā, tak tāpat māmuļai sazvērnieciski čukstēts- a jūs ziniet, ka viņa... Aka viņi? Gan pie ezera, gan mājā?
Pēc ilgas tirpināšanas iztirpināju, ka lielā klača ir juziks. Ahtuķēms, akaviņš birdināja rosolu bārdā, uzdzerdams lauku vīnu, kas ir vistīrākā kandža un visbeidzot omulīgi aizsnaudās virtuvē? Vaita es skrēju pie viņa kundzes? Nē, taktiski izgāju uz lieveņa papīpēt, jo viņš stipri krāca

Šodien baskāje es ar visu deķi lavījos pie memmes gulēt, jo blakusistabā mirusē ome ar kaķīti dūdoja. Tādas, sirdsklauves ziniet, ka tikai pret kafiju pārgāja. Tagad mājā sapakoties, visi apciemoti, viss noballēts, var akal, spudūks, atpakaļ šķīstos ezerniekos.

Nu neteiksim, ka ārkārtīgi gribās tās rīgas, ja tā padomā, bet vajak

Ai, Pēdējais elfs gan ir dikti mīlīga grāmata.

Nupatkā būs jāpārvietojas lidus un vispār, ne zariņa nenolauzu, es šorīt, jejbogu tikai vīteņus kaukādus aplaistīju, ienāku mājā, jūtu, diebj, un, prikiņ, noķēru uz kājas vēlvienu,paldiesdievam, vēl nepaspējušu ērci, mani tāpatām moka fantomnelabumi, kurtavēl, fuj,

Bija draudziņi un peldes un vīns un kurinājām pirtiņu un vīnojām un smējām. Tik es dabūju ērci, kas nepatīkami. Liliputi izrādījās vistīrākā krāpšana, no sākuma uz skatuves izskrēja maza tantīte, nebūt ne rūķa izmērā, zvanīja zvaniņus un pūta taurītē, pēc tam iznāca normāla izmēra onkulīts ar puiku un vilka no sevis lupatas, untad mēs sapratām, ka jāiet prom kamēr neviens nav paprasījis mums divus latus

Visnotaļ apsveicama doma teju trīīsmit grādos kurēt plīti un cept nebeidzamas kotletes, kas beigās sanāk saldas pietam, nezinu kapē. Tagad sēžu ēniņā un laikam uzsprāgs galva. Varēja baltvīns pats kaut kā atnesties

Jims jau pastāstīja smuki kā mums gāja. Juziks lietpratīgi aplūkoja vigvamu un jautāja "a začem?", bet tāpat jau nesapratīs tāpatkā to kā var dzīvot ar plikām grāmatām bez interneta un pietam, kurināt plīti, kas te laikam skaitās vecmodīgs paņēmiens. Lūk. Rīt liliputi un nākamā draudziņu porcija, ooboj.

Es sāku kļūt bažīga par tiem lielceļa iekarotājiem, bet zvanīt bails, ganjau guļ kādā šķūnī. Šitā viesu gaidīšana atgādina kā vecāki vasaras sākumā atveda mani pie opja un teica, jājā, pēc nedēļas atbrauksim pakaļ. Protams, ka tā nedēļa izvērtās par visu vasaru, bet es ļoti uzcītīgi gaidīju gaišzilu moskviču.

Draudziņi savā stopēšanās piedzīvojumā būs tikuši gandrīzām pusceļā. Es jau, piemēram, bažījos, ka tik viņiem nav jāguļ šķūnī kaukur pa ceļam, bet nekas, viņi saka, uz brokastīm būšot klāt. Tagad akal dzeru vīnu un cenšos neapēst viesiem paredzēto. Uf, nutik mēs padzīvosim zaļi!