Juziks pēc kapusvētkiem ievācies narkoloģiskā nodaļā. Pa virtuves logu paveras glezna ar četriem lācēniem, tikai lācēnu vietā bāreņi, ļepeto vienspārotru, vēlīgas, izlaidušās lauvenes uzmanīti un lec viens otram uz galvas, pakāpušies priedē. Vaļa man saka, jāliekot spainī. Nu nezinu, esjaunutā nebūšu. Ēd visu, ar kartupeļiem un maizi šitos neaizvainot. Betnu, esceru, ka paši aizies dzīvē un atpestīs mani.
Vienreiz miršu pār to plīti. Arī jau dulla, laukā trīīsmit, šī šmorēt pusdienām. Betē, vēl 3 sējumiņi un būšu izlasījusi dikensa koprakstus, izņemot to pikviku, demit. Tagat iepauzēju ar moema teātŗi un gogoļa mirušām dvēselēm, abi dikten labi, ka jāšmakstinās gardi. Man gan šķitās, ka pa šito strēķi būšu izlasījusi simtu, bet nekā, biblens kartočkā-47as, diezvaj pa septembri rekordēšu. Tagat iešu pelst nafig
Šodien bibliotēkā bija tāda maza, nepatīkama spindzele, kas man sāka uzplīties jau pie kompja un beigās vazājās man pakaļ gar plauktiem un nemitīgi prasīja: " kāpēc tu te atnāci?", es teiktu, katrā plauktu ejā viņa man šitā uzplijās, bet tākā fonā ap dāmu romāniem urbinājās māmuļa, nevarēju pateikt, atpisies, bērniņ. Beigās mani izglāba bibliotekāre, kas sīkai teica: "Mazais draudziņš, ej uz bērnu plauktiņš!".
Ļoti liela kļūda bij atvēlēt bāreņiem ikpalaikam pa ieskābušam krējumam un pienam. Tagad tā ar balto astesgalu kā uz darbu, izdzirdot mani katliņus un plītsriņķus darbinot, te ieglūn pār slieksni, te pārmetoši lavās gar logu. Une, kad es no tās virtuves elles laukā pusdienās, tā atsēstas un lūr, lavīdamās tuvāk un tuvāk, līdz man visas dakšas trīc. Nupat apmētāju zālē makaronus tā viltīgi tuvu sev, lai varētu kārtīgi aplūkot, traki tramīga, bet tāda neko. Tagad sēž man zem beņķa un lūŗ, vai no cigaretes cīsiņi nesāks birt. Ko nu mēs darīsim, kā mēs viņus izaudzināsim?
Vot, par piemēru, ja man pieklīstu suns, tadgan es to uztvertu par skaidru zīmi, ka te jāpaliek, nezinu, jāraksta kāds projekts par tūrbāzi vaikas, jāpierakstās pie pagastveča uz vizīti un jāpiedāvājas vaiko. Vispāŗ, kā iedomā to rīgu, tad tik dikti negribās, esnez, dodiet zīmi, meža gari
Mani ir apsēduši bāreņi! Mazās mājas šķūns un bēniņi ir pilni ņudzošu kaķēnu, divas naudaskaķes, atšķiru viņas tikai pēc astēm glūn uz mani no visiem kaktiem, atliek man tikai kaukur nozust, kā pēpelniekā kāda jau iebāzusi degunu, vakar viena, labrīt, ēda no manas bļodiņas, kamēr lēju kafiju. Šķūnī, meklēdama spaini, pervim djelom dabūju blusu, kas mani nikni sakoda viscaur, kamēr lādēdamies vilkos plika, visas durvis jāvaktē, jo viņas visur bāžas iekšā, jūtos tiešām vajāta un nepārtraukti novērota
Kas man atgādina, ka sapnī mēs ar up bijām Ņujorkā un atradām smuko šmotku veikalu- viss par 9 dolāri, mazā.
