un dakteri džī es arī vairs neskatīšos,tā ir tāda šarmīga pataloganatome, kas izmeklē viskādas mīklainas nāves. Nulūk, sorīt gandrīz nomiru mīklainā nāvē, kādas trīs reizes vismaz!

es pārstāšu skatīties dokumentālos seriālus par maniakiem, piemēram, serjālā īvil, i, bija sērija par plikpaurainu, cienījama vecuma dārznieku, kas  sirdī bija maziņš puisītis, kas, savukārt,gribēja būt maza meitenīte un tapē brīvajā laikā pārģerbās sieviešu drēbēs, untā, kādā tumšā naktī viņš ieradās pie ņekijas Lūsijas, kuras māti viņš bija iekārojis par savējo, parūkā, pumpainā kleitā un krāsots, pamodināja viņu un čukstēja: "Tu neesi Lūsija, Lūsija tagad būšu es!".Untad es sapratu, ka vairāk nekad mūžā neskatīšos, bet diemžēl nācās, jo nevarēju vairs izkāpt no gultas, tapē pārklājos ar deķi un dziedājo balsī, kamēr sērija nebeidzās

Kopš tā mana piedzīvojuma ar rexetin, pilnīgi visu rauj krampī, kad kāds visu seriku mokas ar morfiju, tiešām jūtu līdz vispasaules narikiem

Diezgan mīlīgi ekranizētas Junā ārsa piezīmes, nu, ja neņem vērā to, ka jaunais ārsts ir harijs poters un muzikālā pavadījumā nemitīga kaļinka, tas nav mīlīgi. Bet! Manjau akal patīk tas novirziens, ka jaunais ārsts vislaiku sarunājas ar savu veco es (nu, tipa "es" pēc gadiem diudesmit un ar bārdu), pareizāk, tas vecais es vislaiku vazājas jaunam es pakaļ, pizdjī morfiju, bārsta dzēlīgus komentārus un nopīpē cigaretes

Viesus gaidot,sagrābu grīdu, esteiktu, neko labi nedzīvojam, ne es, ne viesi mani,- sauja svešu un dažādu pogu, divsantīmnieku un kāds pus priekšautiņš tabaka. Es vairāk priecātos par banknošu murskulīti, brijantu čupīti un, es pat, nez, ēdamu kaut ko atstājuši, vai. Es un mans lateks ar ezi, vieni paši pretim jaungadam, muahahā, toties man ir biznesa ideja, bet es vēl nezinu, nevar kaukur izīrēt sijā, lai var saprast, kā būs?

Oi, šitas riktīgi labs, tākā kapeņu stāstiņi, tik viņi tur izspēlē reālus gadījumus. Mans favorīts ir stāsts par tādu pavecāku pāri, kuri komuncēja ar rūķu figūriņu palīdzību, nu, sekcijā, kad vīrs jutās aizvainots, tad viņš demonstratīvi uzgrieza vīrišķā rūķa figūriņu ar muguru pret sievišķo rūķi, beigās abi rūķi bija viens otram uzgriezuši muguras, bet vīrs savu večiņu nosita pie klavierēm ar kaut kādu trubu.

Vislaiku cītīgi nepārliku laiku telefonā uz ziemas, vislaiku gāja kā pa sviestu. Līdz šim brīdim. Cik pūlkstens un kurš jau darba pieturā, uzkrāsots un ieveidots?

Ja tematikās, tad divi man spilgti atmiņā palikuši, tas pirmajs būtu tāds, kad mammī sāka tēlot aizvainotu šņācčūsku, uznāk viņai tāds kaitinošs stāvoklis, kad viņa demonstratīvi sāk pāŗvietoties sāniski, tādiem asiem pagriezieniem un visus nobesī, vārdsakot, tāds viņai uznāca, nevarot sadalīt pildītu pīli ar cepeššķērēm, kādu pusstundu viņa šitā raustīdamās un šņākdama visus kaitināja, līdz tēs neizturēja, neganti iekliedzās un sakapāja to sūda pīli ar gaļascirvīti. Tie otrie akal tādi rāmāki, kaukādos deviņdesmitos, badalaikos, kad zem egles nevienam nekā nebija un svētku mielasts sastāvēja no margarīnā ceptiem kartupeļiem. Tadlūk, pēc tiem derdzīgiem kartpeļiem pēkšņi durvīs parādījās ome ar diviem šķīviem šprotmaižu un žāvētu vistu, mēs visi līksmi metāmies tam visam virsū un papī omulīgi lasīja mums priekšā kristus pasakas, to par sarkankrūtīti, jakas.