Tas ir vāks ar to pastu, aizeju ar tādu vieglu, bet neparocīgu kasti karstā dominā, skatos, tur atkal apkalpē viena pati pērn miŗusi tantīte, piepā gab. klientūras vīksta cepurītes, bļjauj viensuzotru un mērās tiesībām, paņemu talonu ar tūkstošo numuru un eju pirkt ņamčus prizmā, sapērku viskauko,izstāvu divas sarežģītas rindas, pārdevēja man vēl mīļi piedāvājas iegādāties manis pašas kastīti un nepakam netic, katā manējā ne veikalējā(a vi plaķiļi? Plaķiļi vi? Kā Šura no grāmatvedības par bronzas zirgu), tātat, nāku atpakaļ, nelaiķe sakustējusies, līdz manam ciparam vēl ŗindā trīs un vēlviens pārģībis pār bandrolēm, tieši kā uzpīpēt, pīpēju, skatos, no aizaiskariem nupat vēlviena apkalpes persona augšāmcēlusies gurdiem pirkstiem, visa baltā nāk, metu nost, grābju paku, skrienu, 2 sekundes, nu, fāāk, 3 cipari jau pār pa manējo saspaidīti. Nuneko, vedu tagat mājā, glaudu sānu, mai prešas
Nu, tas bijušais Gustavo tagad reklamējas, nu, visa šitā šaika, ja, apsējis tagad pidara šallīti cilpītē, pieņēmis tādu krietnu pestīšanas sludinātāja tembru un saucas tagat par Knipucītimazītiņimazopintiķumazītiņo knipucīti, nē, nu, tas viss ir ļoti jauki, betē, tiem, kas jaunībā guvuši ieskatu viņu "ballīšu" tematikās, nukur, visi šitie tagadējie knipucīši pisās pa lāvām, šķeļ sev paši pa pakausi ar šnabapudeli, grupveidā athujārī kādu vientuļu krievu merķeļielā, nukaročīt, ko viņi tur dirš, knipuči, nebūtu paši sev situši ar tām pudelēm, nebūtu sev pašiem tagat prožektors no pakaļas jāspīdinā
Nujā tā filma par Filipa Morisa mīlēšanu diez kāda vis nebija, tādu materiālu tomēr beztolkā saķēzīja, un viss tikai tamdēļ, lai neizskatītos pēc noķer manijavari dublikāta, kas bija ošibočka, lagan, tas beigu kadrs ar bēgšanas smiekliņu un mākonīti bija jauks, mūzika arī, vērtīgāk katrā ziņā skatīties dokumentāriju, šitas kautkā jāsalādē, tur, drošvien, daudz viskādu pērļu, vienā sērijā viens šitāds nosēdēja mežā četrus gadus, ēzdams siseņus un susļikus, kas principaj būtu tas pats, kas atsēdēt termiņu, neko daudz jau viņam tur neiedeva, dumās brillītēs bija aplaupījis banku, kur tikvien tā ķēriena bija kā 20tk, piekam- tintes apķēzītu, un uz četriem
un dakteri džī es arī vairs neskatīšos,tā ir tāda šarmīga pataloganatome, kas izmeklē viskādas mīklainas nāves. Nulūk, sorīt gandrīz nomiru mīklainā nāvē, kādas trīs reizes vismaz!
es pārstāšu skatīties dokumentālos seriālus par maniakiem, piemēram, serjālā īvil, i, bija sērija par plikpaurainu, cienījama vecuma dārznieku, kas sirdī bija maziņš puisītis, kas, savukārt,gribēja būt maza meitenīte un tapē brīvajā laikā pārģerbās sieviešu drēbēs, untā, kādā tumšā naktī viņš ieradās pie ņekijas Lūsijas, kuras māti viņš bija iekārojis par savējo, parūkā, pumpainā kleitā un krāsots, pamodināja viņu un čukstēja: "Tu neesi Lūsija, Lūsija tagad būšu es!".Untad es sapratu, ka vairāk nekad mūžā neskatīšos, bet diemžēl nācās, jo nevarēju vairs izkāpt no gultas, tapē pārklājos ar deķi un dziedājo balsī, kamēr sērija nebeidzās
Kopš tā mana piedzīvojuma ar rexetin, pilnīgi visu rauj krampī, kad kāds visu seriku mokas ar morfiju, tiešām jūtu līdz vispasaules narikiem
Diezgan mīlīgi ekranizētas Junā ārsa piezīmes, nu, ja neņem vērā to, ka jaunais ārsts ir harijs poters un muzikālā pavadījumā nemitīga kaļinka, tas nav mīlīgi. Bet! Manjau akal patīk tas novirziens, ka jaunais ārsts vislaiku sarunājas ar savu veco es (nu, tipa "es" pēc gadiem diudesmit un ar bārdu), pareizāk, tas vecais es vislaiku vazājas jaunam es pakaļ, pizdjī morfiju, bārsta dzēlīgus komentārus un nopīpē cigaretes
