fingerprints

Es zinu, ko gribu teikt, līdz ko atveru muti - tā viss. Vairs nekā nav. Vairs es neko neatceros. Ko es gribēju teikt? Briesmīga sajūta. Un tad maļos gandrīz pusminūti ar visādiem mulsumiem līdz beidzot atceros sakāmo.
Un pats dīvainākais ir tas, ka es aizmirstu pirms sekundes radušos domu.
-
Saruna ar.. un es cenšos valdīt asaras. Tāda izteikta iemesla pat nav.

Es zināju, ka man nevajadzēja iet tajā nolādētajā veikalā, tagad es nevaru izmest no galvas to nolādēti fantastisko kleitu. Rīt man tā būs jāuzmēra un jācer, ka tā man tomēr galīgi nepiestāv. Tad man būs miers. Un vēl - ja jūs apsverat iespēju noskatīties filmu Vampīru sūcfilma. Tad - Nedariet to!! Vismaz ne pa savām naudiņām. Jau nosaukums pasaka priekšā - tā filma ir - sūc - riktīgs. Es nezin kādēļ biju iedomājusies, ka man šī filma ir obligāti jāredz, es jau apsvēru to, ka viņa varētu būt galēji stulba, sekla un bezgaumīga, bet, ka būs tik traki...grr. nē un viss.

šorīt viņa man zvanīja pati. bija mans wake up call.

ak, kā es šobrīd triecu savas naudiņas, lai pabarotu un apģērbtu savu izsalkušo un nosalušo dvēseli...
ak, man būtu nepieciešamība pabarot un apģērbt pašai sevi. arī.
bet es jau esmu pieradusi pagaidīt. es vienmēr pagaidu. gan arī sagaidīšu.

Es netieku galā ar to sajūtu kā es vēlos ziemu.
Atliek man kko sadzirdēt, saredzēt, kas asociējas ar ziemu, sniegu, aukstumu - tā mani pārņem dīvaini silta nostaļģija un es gribu. Un viss.
bet.
Man NEKAD nav patikusi ziema.
Tas nozīmē, ka tagad patīk?
-
Man ir nojausma, bet dziļāk un nopietnāk par 'nojausmu' es nevēlos saprast.

literatūrzinātne.

Kā man pietrūkst manas rīta kafijas. Jā, tik traki.

Lietojot antibiotikas viena no iespējamām blakusparādībām - slikta dūša - pārbaudīts!

Visu dienu līst. Stipri līst.
Es laikam no darba šodien neaiziešu. Negribu iet tur ārā.
Nē un nē.

Es galīgi negribu iet gulēt. Es gribu tikai domāt. Un galu galā kaut ko izdomāt. Pozitīvu. Ja es mācētu, varētu pat rakstīt dzeju. Jādomā tālāk.

baroju sevi ar visādām mūziciņām un sāku justies visādi un baigi nenormāli labi.
es tikai mazliet dusmojos uz šodienas skaļo rūcēju un dunētāju Pērkons vārdā, kurš izjauca manu svētdienas rūpīgi plānoto mieru.

oh, svētdienas ir manas galvassāpes. gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Es vēl neesmu stāstījusi par pagājušo nedēļas nogali un neesmu minējusi to, ka tās bija vienas no(ja ne arī pašas fantastiskākās) fantastiskākajām dienām manā mūžā. Un laikam tieši tādēļ es turpināšu neko nestāstīt.

man ir ārkārtīgi nepieciešamas tās krītošās zvaigznes. es ceru, ka šonakt vēl pa kādai 'nokritīs'.

'Viss būs labi'. Tā man paziņoja boss. Es viegli nopūtos. Un gaidu 3dienu.

Es būtu ļoti apmierināta, ja ceturtdienas vispār neeksistētu. Tās nav manas laimīgās dienas. Punkts.

nē, manis nav*
jau kādu laiciņu.

Kick Ass (We Are Young)
vot, šo dziesmu es jau zinu no galvas! Slēdz radio,kuru vēlies..tā Mika priekšā. Kick Ass.

Izlēmu uz mājām nebraukt. Līdz studiju sākumam. Kaut kā tā. Ha! Smieklīgi. Un ar ko man šobrīd šis mans lēmums būtu jāsaskaņo? Kādu interesē?
Mieru, tikai mieru.