Iedomājieties, sanāk paliela kompānija ietusēt. Visi 23 953 nebija, daži bija aizbraukuši uz laukiem, citi skolā, vēl kāds darbā dikti aizņemts, taču visumā paprāvs skaits. Katrs kaut ko dara savā nodabā, vai nelielās apakškomisijās, par citiem īpaši neliekoties ne zinis,  taču tai pat laikā ar vienu aci sekojot līdz un manot gan, kas notiek apkārt. Kādā brīdī viens saka  dafai, pastāstīšu anekdoti! Visi priecīgi sit plaukstas, jā, jā, stāsti nu! Tā un šitā, lido divi krokodīļi, viens zaļš, otrs pa kreisi. Hahaha, hihihi, tusisis turpinās tālāk. Pēc brīža. Nākamais ierunājas, dafai es pastāstīšu anekdoti! Tā un šitā, lido divi krokodīļi, viens zaļš, otrs pa kreisi. Hahaha, hihihi, tusisis turpinās. Nu jau arī trešais steidz dot savu ieguldījumu publikas izklaidēšanā: Lido divi krokodīļi, viens zaļš, otrs pa kreisi. Hahaha, hihihi, tusisis turpinās tālāk. Un tad jau atkal nākamais: Tā un šitā, lido divi krokodīļi, viens zaļš, otrs pa kreisi. Hahahihi, publika sajūsmā lauž krēslus, tusis turpinās tālāk. Varētu turipināt, taču viesu todien bija sanācis varen daudz. Tāpēc vienā brīdī ļaudis sāka stāstīt anekdoti korī: tā un šitā, lido divi krokodīļi, viens zaļš, otrs pa kreisi.