Kad neviens nezvana un neaicina uz pārrunām, jūtos bezgala vientuļš, visu pamests un nemīlēts. Tad vienu dienu saņemos, izsūtu CV visos iespējamos virzienos un turpinu ciesttālāk. Agrāk vai vēlāk kāds piezvana un uzaicina aprunāties, tad es saprotu, ka patiesībā viņus nemaz negribu. Reizēm izdodas saņemties un jau telefona sarunā viņus atšūt, citreiz jāimprovizē uz uz vietas, lai viņi mani negribētu un nesāktu kārdināt.