Cilvēkam kā tādam piemīt nevīstošs optimisms, kad tas apsver iespējamos nākotnes attīstības scenārijus. Jā, jā, optimisms. Pat pēdējais lūzers, kuru uzlūkojot i prātā neienāks, ka viņš vēl varētu lolot jelkādas ilūzijas vai, nedod Dievs, plānus, izrādās ir nopircis divus zīmuļus, uz čeka uzrakstījis savu vārdu un tālruņa numuru, un vakaros pirms gulētiešanas atkārto satiksmes noteikumus. Un gaida izlozes dienu, kad viņš kļūs par Džip Širokij īpašnieku.
Piesardzīgākie optimisti izvairās pretendēt uz lielām balvām. Tās parasti ir tikai viena-divas, visiem nepietiks. Tāpēc viņi izvēlas mazāku laimestu, toties lielāku varbūtību. Piemēram, pērk katru trešo čipšu paku, kurā iekšā ir vēl viena paka. Sīkums, bet patīkami. Lai arī pēc tam sāp vēders.
Par vēderu runājot, pie lieliska laimesta var tikt ēdot jogurtus. Izēd 15 jogurta ķobīšus un laimē vēdera izeju. Ja tev tomēr nepiemetīsies caureja, viņi tev atdos naudu. Kāds viņus pēc tam ir sastapis? Kā viņi konstatē, ka vēders izgājis un nauda nav jāatdod?
Ceru - tātad dzīvoju! Nopirku loterijas biļeti un ceru. Nenopirku - vienalga ceru! Ka piezvanīs pie durvīm kādu dien plikpaurains vīrelis ar zelta pensneju un krokodīlādas portfeli un teiks, tā un šitā, pēc ilgas slimības pēkšņā nāvē miris pilsonis Meņģelsons, visu savu īpašumu viņš testamentā novēlējis zvēru patversmei, bet loterijas biļeti atstājis tev!