Ap pulksten sešiem pie durvīm atskanēja ilgi gaidītais zvans. Dzīvokļa jaunākā iemītniece paķēra konfekšu bļodu un palekdamās aizskrēja ieejas virzienā. Tur, atdūrusies pret slēgtām durvīm, nepacietīgi lēkāja no vienas kājas un otru. Ātrā, ātrāk. Atslēdzu durvis, pabāzu galvu, apskatījos. Neviena. Tad kaut kur no apakšas atskanēja saldumus vai izjokosim. izskatījās gan, ka vairāk viņ baidās paši tikt izjokoti, iekasējuši nodevas un pateikušies, posās ātrāk prom. Taču tas bija tikai sākums. Pēc kāda laika piedurvīm atskanēja vēl viens zvans, pēcāk vēl un vēl. Spoki stiepās augumā arvien garāki, šķiet, saldumi viņu organismiem nāca par labu. Neņemos apgalvot pilnīgi droši, taču vakara gaitā tie sāka vairoties. Droši vien, pumpurojoties, jo dzimumbriedumu sasnieguši tie neizskatījās. Pašā vakarā, kad bļodā bija palikušas vairs tikai pāris ledenes un sākām apsvērt vai neuzsmērēt dažas zaptsmaizes, taču kādu laiku neviens nebija nācis, kas  vedināja uz optimistiski prognozēt, ka tās nebūs vajadzīgas, kārtējo reizi atskanēja  durvju zvans. Slāju ar tik pat kā tukšo bļodu uz durvju pusi, atvēru. Bet tur, divi neskuvušies tēvaiņi. Klau, vecīt, iedod uzpīpēt. Vai arī izjokosim!