Bērnībā kāds man sastāstīja, neatceros, vai tā bija vecmamma, vai kaimiņu puišeļi turpat laukos, ka gurķim viens gals, tas kurš tumšāks, esot rūgtais. Ja no tā sāksi ēst, vai mizot, viss gurķis būšot rūgts. Protams, arī mazs būdams nedomāju ticēt uz vārda un pārbaudīju pats. Tā arī bija. Un tā arī visu mūžu, paņēmis gurķi rokā, nevilšus meklēju tā gaišo galu. Vakar pieķēru sevi šai darbībā un sadomāju pārbaudīt. A nekā! Vai nu agrāk gurķi bija zaļāki, vai arī garšās kārpiņas pieradušas pie "rūgts ir ne tikai analgīns, bet arī pati dzīve", taču nekādus  nepatīkamus garšas artefaktus nemanīju.