Bļā, cūkas! Trepes ir piedrazotas vēl trakāk nekā bija vakar pirms tās tīrīju! Vai viņi tur izbēruši pāris puķupodus? Un neviens cits šurp uz augšstāvu nav nācis. Šitiem piestāvētu dzīvot kādā savrupmājā. Brīvdienu pēcpusdienā viņi sēdētu ēnainā terasē, dzertu tēju no ķīnas porcelāna tasītēm, apmaisitu cukuru ar par Rimi uzlīmēm iegādātām Boča un Vilroja tējkarotītēm, bet, kad savajadzētos pamīzt vai padirst, to nokārtotu tur pat pār terases malu. Un reizi gadā varētu piebalsot citiem tādiem pat Mārupītes krastu sakārtošanas talku iniciatorie, sak, baigi jau nu te kaut kādi rukši piedrazojuši.

Dīķmala ir vietējais aktīvās atpūtas centrs. Džogings, fišings, svimings, drinkings, petings, kad satumst, droši vien ari fakings. Starp citu, beidzot sapratu, kāpēc makšķerēšanu pieskaita pie sporta vai vismaz pie aktīvās apūtas. Babulis ar savu pīcku, pēc katra iemetiena atzīdams vietu par bezperspektīvu un strauji mainot dislokācijas vietu, šķiet, mēroja garāku distanci nekā es skrienot.

Noskatījos Trīspadsmit mēnešus. Patika. Mazliet naivi, bet sirsnīgi. Pēc tam mēģināju Stāstu par Rišāru O. Laikam nevajadzēja. Šķiet, esmu jau par vecu, lai emociju neapgrūtinātas krāna pulēšanas vērošana mani izglītotu, un vēl par jaunu, lai tā mani izklaidētu.