Meklējot palīdzību pa linux forumiem un čata kanāliem, uzdūros kaut kādām viņu tusiņa bildēm. Nē, nē, nepadomājiet, nekas tāds tur nebija, nekāds alkohols, nekādas meitenes. Nu labi, varbūt arī tur bija kāda meitene, bet precīci to neviens nepateiks - absolūts uniseks. Vienvārdsakot, sēž viņi ar savām nošu grāmatām un skatās ko galvenais pingvīnēns demonstrē uz projektora ekrāna. Nevilšus pievērsu uzmanību stāvu komplekcijai, kas tiecās uz galējām vērtībām abpus tai, ko mēdz dēvēt par sportisku, un klusi, bet stingri sev noteicu, vecīt, da nu jego nafig, kopš nefotografē tu svaigā gaisā esi bijis tikai tik cik aiziet līdz autobusa pieturai un atnākt no tās, izej labāk paskriet, uznāks lietus, tad varēsi sēdēt te un urķēties! Tā nu es tur lēnā garā tipināju ap dīķi, vienā galā, kur improvizētā pludmalē izlaidušies patukli meitiesi sūca aliņus, mēģināju pārvietoties sportiskākā solī, bet otrā, krūmu aizsegā cenšoties atvilkt elpu, jo ej nu sazin vai man te mājās vēl kāda validola tablete mētājas. Vispaŗ nebija sliti. Nebūtu slikti arī vienkārši aiziet pastaigāt. Taču, kopš visi apkārtējie kartupeļu lauki pārtapuši par induustriālajim parkiem, bet kūdras purvi - par ekskluīviem privātmāju ciematiem, nav nekāda prieka pārvietoties pa apkārtni. Ja nepakļūsi zem fūres, tad kāds džips jau nu noteikti uzbraus.Bet, ja ar pirmo reizi netrāpīs, apgriezīsies un mēģinās vēlreiz.

Nu jau es te kādu laiku esmu nodzīvojis un ir pamats šādiem tādiem secinājumiem. Visumā jauki, klusi un mierīgi kaimiņi. Ne salīdināt ar vecās mājas plenčiem un 20-gadīgiem sadzīves narkomāniem, kuri vai nu delīrija lēkmē vai ko saostījušies naktī modināja brēcot, lai palīdzu, ka šos slaktē nost. Šitie vismaz ir klusi. Bet sivēni gan. Nez, kas viņiem te trepes slaucīja, pirms mēs ievācāmies. Blakusdzīvoklī vispār ekselents pārītis ar bērnu. Tā jau dikti nu smalki, bet paraduši atkritumu maisu atstāt kāpņu telpā. Labi vismaz, ka nu sīcis pāsācis uz poda sēdēt un nu vairs visu sabiedrisko telpu gaisu uzlabo piepļūtītu pamperu aromāts.
Ar bleķa durvīm arī dīvaini. Kāda jēga bija tās likt kāpņu telpai, un kodu atslēgu arī, ja kāds par visām varītēm cenšas tās nofksēt un turēt atvērtas cauru dienu. Tad jau  nodosim metālūžņos, bet par iegūto naudu sarīkosim pikniku.

Tā! Pārlasīju savus pēdējos ierakstus un sapratu, ka visi ir slikti, es viens viss baltā, un pūkains.

Tātad, krosiņu noskrējis, patērējis pēdējās šīs nedēļas čakluma kripatas nolāmu, ka kaut kur jāaiziet. Zvanu mīļotajai meitene (90-60-90, blonda, IQ 187 no rītiem, temperatūra 36,6°C, holesterina skaitli precizē dakteris Klinšuērglis), tā un šitā, varbūt kaut kur aizejam, viņa man, nu, ē, bē, es te matus taisos mazgāt, atstāj, saku, lai mazgāja, vēlāk, kad pārnāksi, izliksi žāvēties.