Man ļoti nepatīk, kad ubagi un visādi palīdzības lūdzēji uz ielas vēršas pie manis. No vienas puses neērti atteikt, jo, ja nu patiešām vajag, no otras - visi tie maztalantīgie stāsti pazemo mani, jo pieļauj, ka varētu noticēt. Piemēram, vienam, kurš uz Skolas ielas vāca biļetei uz Pērnavu, nīgri atrūcu, ka pa trīs mēnešiem viņš mierīgi būtu varējis aiziet kājām. Viņš vēerīgi ieskatījās manī un pieklājīgi atvainojās.
Bet viendien atkal tā sakrita, ka bija jādodas patālākā ceļā uz kāzām. Un viss tāds uzvalkā ar kaklasaiti, kā tāds mormoņu uz ielas uzrunātājs, ierados autoostā, kur, kā gadījās, kā ne, pie manis vērsās... kā lai to politkorekti pasaka?.. čigāns, lūdzot 50 santīmus biļetei. Man, protams, prātā tūlīt atausa visi iespējamie stereotipi un Pērnavas braucējs, bet tad, labā omā būdams, un tā kā tajā dzīves posmā man tas nesagādāja itin nekādu apgrūtinājumu, aizvilku viņu līdz kasei un nopirku biļeti uz Daugavpili. Visas viņa temperamentīgās pateicības izpausmes pat nemēģināšu aprakstīt. Pie sevis tik nodomāju, tu dabūji, ko lūdzi. Vai brauksi uz Daugavpili, vai nodosi biļeti atpakal kasē, ir tikai uz tavas sirdsapziņas un tikai tava atbildība.