Grūti teikt, kā tas nākas, bet pēdējā laikā esmu sācis pārvarēt savu nepatiku pret šausmu literatūru. Šobrīd gan vēl aizvien tālāk par virsrakstiem un rakstu pieteikumu pirmajām rindkopām neesmu ticis, taču vienalga ļoti izgl... t.i. gribēju teikt - asinis stindzinoši. Man vienmēr bijusi spilgta iztēle un jebkas spēj piebiedēt sirdsklapi, veģetatīvo distoniju un pat ūdeni ceļgalā. Plūdi Latgalē un kā sekas neizbēgamais bads visā Baltijas jūras piekrastē, nenovēršamais kodolkarš ja ne rīt no rīta, tad uz launaga laiku jau nu noteikti, un vēl... un vēl... un vēl... Starp citu, pilnīgi velti parasts ņirgāties par tiem, kas izbūvē priekš sevis pazemes bunkurus, kur patverties kodolkara gadījumā, nodrošinoties ar visu nepieciešamo, lai tur pārlaistu gadus vai pat gadu desmitus. Lai cik neticams šķistu šāds scenārijs, tāda slēptuve, kā mēs visi labi zinām, lieliski noder gluži ikdienišķās situācijās, kā, piemēram, zombiju apokalpses vai citplanētiešu uzbrukuma gadījumā.