Biju te pa ceļam uz darbu noskatījis vienu jaunieti-kafijas automāta pavēlnieci. Pagalam jau nu iepatikās, tā, ka stingri apņēmos vienu dienu saņemties, aiziet un pateikt visu, kas uz sirds - "labrīt!" un "man, lūdzu, vienu kafiju!". Un, skaidra lieta, viņa pasmaidīs, un kopā ar atlikumu man izsniegs zīmīti ar savu telefona numuru. To es arī stingri apņēmos. Bet nu kaut kā stulbi iet dzert kafiju pa dārgo Vecrīgas kūkotavā, kad tur pat divus soļus tālāk ir biroja haļava. Tā arī apņemšanās ilgu laiku paliku nepiepildīta.
Bet tad reiz uznāca pasaules gals, un grēku plūdu seansa pašā viducī, viss tāds salijis un nosalis gadījos iepriekš pieminētā iestādījuma tuvumā, bez gumijniekiem un lietussarga. Un, kā gadījās, kā ne, attapos iekšpusē. Stāvēju nu es pie letes, tukšas telpas pašā viducī. Vienā stūrī pavecāka klientu apkalpošanas speciāliste locīja salvetes, otrā - mana dieviete slaucīja putekļus no vakardienas eklēriem. Sažmiedzu dūrēs īkšķus un sāku daudzināt: "Kaut nu nāktu Viņa!" Ne nu nāca, ne nu kā.
Galu galā mani pamanīja trauku novācēja, kura ieķērcās: "Er-r-rna! Pie tevis atnākuši!" Jauniete nometa putekļu lupatu, pacēla acis, un, pustumsā pamanījusi vīrieša stāvu, atspurdza pie melnās nāves izsniegšanas punkta. Sejā smaids, acis staro! Bet, tuvāk aplūkojusi mani, izslēdza navorotus, un niķīgi sāka čīkstēt: "Nu, kāpēc es? Viņa arī nebija aizņemta..."
Sīkā draņķe!
Man sirds bija pilna, un es pateicu visu - "labrīt!" un "man, lūdzu, vienu kafiju!", un "telefona numuru vari nedot!"