Te tā stulbi sanāca, ka kaut kāds odu kantoris atrada brīvu vietu uz klienta miesas un piesūcas ar piedāvājamu, no kura nav iespējams atteikties. Bet mani izvirzīja nodrošināt tehniski šo pretdabisko sakaru. Darbiņš nebija smags, un putekļains ne tik. Viena skāde - tā kā produkts bija netaisnstūra formas, tad kurjers veda naudas bļodu, kuras dibenā būtu jādižojas TAM, lai varētu pārliecināties, ka viss der. Nezinu kā tas gadījās, bet apmēram pēc nedēļas, atklājās, kurjeru neviens nav redzējis (viņu aizvien vēl neviens nav redzējis!), naudas bļodu ne tik. Un, tā kā laika vairs nebija nemaz, tika rasts ģeniāls risinājums - ieiet kādā no specializētajiem tirdzniecības punktiem, un piemērīt tur pat uz vietas. Sacīts, darīts (klientu menedžere saka, fedrs dara - galu galā vai nav vienalga, ko darīt, ka tik nebūtu jāstrādā)! Tā nu ieeju šorīt Ze Tīkla tirdzniecības punktā, sagaidīju savu kārtu, jo neies tak ar saviem niekiem traucēt biznesu, un, bruņojies ar savu visapžilbinošāko smaidu, teicu: "Labrīt! Es te lūk uzmargoju jaunas dekorācijas jūsu noplukušajam ūķim. Pareizais fenšui darīs Jūs laimīgu un Jūsu dzīvi pilnvērtīgu, bet apmeklētājus rosinās tūlīt pat iztukšot kredītkartes. Lūk, tikai vajadzētu piemērīt. Vai drīkstu..." - "Nē!" - "Bet..." - "Visas darbības jāsaskaņo ar firmu!" - "Bet es neveikšu nekādas darbības! Redziet! Atveru somu, te man ir izdruka, jau izgriezta pēc formas. Tikai pielikšu, un pārliec..." - "Nē!" Viņa iespiedzās un nostājās stājā. Kājas ceļgalos nedaudz saliektas, pirkstgali vērsti uz iekšu, kreisā roka savilkta dūrē un izvirzīta priekšā, ar labo roku viņa atraisīja halātiņu un pavēra to, nodemonstrējot sarkanu mežģīņotu krūšturi un melno jostu. "Labi, labi! Es jau eju..." - virzījos uz izeju. Priecājoties, ka vesels ticis prom, tom;ēr turpināju prātot, kā paveikt princeses uzdevumu, lai saglabātu galvu uz pleciem, un atcerējos, ka tur pat, zem tā paša jumta ir vēl viens Ze Tīkla tirdzniecības punkts. Tur viss pagāja aplam garlaicīgi. Uzrunāju meiteni, kamēr viņa apmulsusi aptvēra, ka nebildinu viņu, un līdz ar to, principā, drīkstētu teikt arī "Nē!", piemetu jau iepriekš sagatavoto papīra lapeli pie trauka, pārliecinājos, ka der, un skriešus devos prom, pirms, izsaukts apsargs un jaunniegūtās zināšanas no manis sistin izsistas. Tāda lūk diena! Un tas vēl ir tikai rīts.