Pārlidojumā no vienas virpas pie otras, atklāju vietu, kur paņemt līdz tīri tā nekas kafiju. Pirmo iestādi, kas iemitinājusies bijušajā Vienotības biroja telpās (a kas, Vienotība arī likvidējusies?), diskvalificēju, kad brīdi pastāvējis rindā pēksņi attapu, ka jauneklis viņpus letei kaut kā figurē traki lēnām līganām kustībām, viens no diviem, vai nu viņiem to māca Andreja Žagara vārdā nosauktajā jaunekļu horeogrāfijas pulciņā, vai arī bija salietojies kaut ko, kas izmaina laika un telpas izjūtu. Jebkurā gadījumā, es pa to laiku būtu pārdevis 5-6 kafijas, tādejādi deaudzkāršojot uzņēmuma apgrozījumu. Tas tā, liriska atkāpe, gadījumam, ja šio lasa iestādījuma īpašnieks... Tātad - apnika, devos tālāk. Avīžu pārdotavai garām, jo pēc cenu pacelšanas pēkšņi atvērās "acis", ka viņu kafija ir tīrais ūdens. Tālāk bija vēl viena iestāde ar to pašu izkārtni, kāda bija pirmajai. Tur par laimi meitenes kustējās žirgtāk, turklāt nebija rindas. Kafija arī izrādījās tieši laikā - nepieradušāki organiskmi, droši vien, ar visu traiku skrien pāri ielai uz Rimi, lai pielietu ūdeni. Nu bet tā publika... Ak tu tētīt! Vieni vienīgi tīņi! Ja car logu to būtu saskatījis, nemaz iekšā nebūtu gājis.
Nu lūk, paņerkstēju, tagad var virpot tālāk.