Viens no iemesliem, kāpēc es nekad nevarētu strādāt, ilgi nenoturētos darbā, ja esam precīzi, kaut kādā interneta dizaina kantorī ir tas, ka esmu vecs perdelis attiecībā uz to, kādu vēlos redzēt tīmekļa lapu savu acu priekšā. Labi, labi! Animētie gifi un mirgojoši teksti arī mani besīja pat tad, kad tas bija "moderni", taču šitais web 2.0 vai kā to mēslu, atvainojiet, sauc, kad pusi ekrāna (1600 x 900, manuprāt nav nemaz tik mazs) aizņem pogas Sign in with Twitter un Sign in with Facebook, un visādi Follow... un Share..., un tikai apakšējā daļā, tā starp citu, izvietota informācija, no kuras vēl jāizsijā sausais atlikums, liek neizpratnē ieplest acis uz klusi saukt pret debesīm: "Kāpēc viņus nepaņēmi pie sevis kamēr mazi?" Uz ko augšstāva kaimiņš atbild ar sausu krekšķi un kāju šļūkāšanu, dodoties pie ledusskapja pēc alus.