Lūk, nopērku veikalā maizi un pienu, stāvu pie (aiz) kases un gatavojos to visu sastūķēt somā, un te pēkšņi pamanu somā snikeru. Ne ba nu tikko svaigi nofenderētu, bet godīgi nopirktu un jau kādu nedēļu līdzi nēsātu gadījumam, kad vējš augstākās priedes apgāza, jo nebija tās laikus pelmeņus uzēdušas. Lai nu kā, apjukums pamatīgs, jo nav jau nekur rakstīts, apsargs noticētu, ja pamanītu. Varētu gan viņam iespert un aizmukt, bet tad vakarā uz sevi būtu jāskatās degpunktā. Kauns pa visu cibu! Bet ko darīt? Saglabāt čeku? Šie tak nenoticēs un teiks, ka TO jau sen esmu notiesājis, bet ŠITO tikko nočiepis. Vienīgais drošais variants būtu hermētiki iesaiņot, pievienot pavadošo vēstuli, ka šis ogļhidrātu gabals ir deponēts tajā n tajā gadā pirms Hansa Kristiana Andersena, un divi liecinieki ar lai paraksta.
Izspruku tomēr sveikā, un, laukā ticis, tūlīt notiesāju potenciāli bīstamo objektu.
Izspruku tomēr sveikā, un, laukā ticis, tūlīt notiesāju potenciāli bīstamo objektu.
5 raksta | ir doma