aptuveni tā: viņš ar apnicīgas atkārtošanas metodi (NLP?) liek saprast, ka nekādas nopietnās ķīmiskās atkarības nav. nemaz nav. ir tikai atkarība tavā smadzeņpodā un tavas bailes no atmešanas. un viņš maļ un maļ uz riņķi, un pasmejas, un atkal pasmejas, un pēc brīža tās bailes atlaižas. pašas. pieņemu, ka pārstāstā tas nedarbojas. un īpaši sūdīgā tulkojumā arī ne.
un par tām bailēm ir nopietni. kad it kā gribēju mest nost, bet nespēju, mani māca šausmas: kā es ar cilvēkiem sarunāšos (tad vēl varēja krogos un citur pīpēt), un kur es likšu rokas, un pie kā turēšos, un kā es gaidīšu sabtransportu, un, galvenais, kā es pastrādāšu, jo strādāšanā cigarete bija svarīgāka par datoru un vārdnīcām. vot.
un viņš to visu novāca nost. kā tas notika, es nezinu. bet - tatā - iestājās brīvība no augstāk minētā.