Tā varētu būt savas esības bezjēdzības apziņa, kas nemitīgi urda gari un plaši pastāstīt cik labi esmu izdarījis to vai ko citu, vai vismaz likt manīt, ka citi no tā neko nejēdz. Tikai tas piezemētais fons, ja tā padomā, pašu neko augstu nepaceļ. Vēl neesi beidzis kārtējo stāstu, kad jau sametas kauns, ka vispār esi vēris vaļā muti vai, kas biežāk, ķēries pie datora klaviatūras. Un tāpēc kaut kas tik prozaisks, bet jēgpilns un noderīgs kā mīklas iejaukšana un pankūku uzcepšana, liek justies gandarītam un tāpēc mierpilnam.