aizbraucam uz dārziņu, izkāpjam no mašīnas, E paliek mani pagaidīt uz trotuāra, kamēr paņemu viņa somu.

tikmēr no mugurpuses viņam uzpūš tāds vējš, ka papūš viņu pāris soļus uz priekšu, un tad kā kino: vispirms šoka kliedziens, tad no bailēm ieraudāties gribēja, tad sāka ne ta dusmoties, ne ta lamāties, un aktīvi žestikulēt, gandrīz aizpūta taču!

bet šodien nebija asaru! viņš bija pats miers un līdzsvarojums, pat neskatoties uz to, ka jau ārā bija dzirdams, kā visa grupiņa raudāja.

gribu apmācības pie šīm audzinātājām, es gribu zināt, ko viņas tur dara!

no rīta pamostamies - a bērns viss pumpās. vakar vakarā parādījās dažas, šorīt - viscaur. atpazinu alerģisku reakciju, jo tā es izskatījos dažas dienas pirms jaunā darba uzsākšanas. ja ir varianti, ko iedot, izņemot suprastīnu - i'm all ears. pagaidām gaidu recepti sīrupam no dakteres, bet tas būs tikai vakarā. zvanu uz dārziņu: "kāda jums politika saistībā ar alerģijām?" laba politika, atļāva mums nākt, paldies dievam, nenorakstīja kā spitālīgo.

tā nu mēs tuvojamies grupiņas durvīm un, pretēji gaidītajam, nenotika kategoriska atteikšanās spert tur savu kāju.

pat ieraugot audzinātāju bija klusums. un bez knupja!

audzinātāja paņēma viņu rokās un tad gan bija jāraud.

pusdienlaikā atbraucu pakaļ, izrādās, šodien bijis ļoti ievērojams progress. audzīte saka: "laikam viņš sapratis, ka te ir forši!"

esot spēlējušies, gājuši ārā, viņš gan atkal palicis zem jumtiņa, bet, spriežot pēc bildēm, dalījis stumjamos ratiņus ar meiteni, un sadalījis tā, kā nākamajā bildē redzams viņs viens pats ar minētajiem ratiņiem.

tak i bitj, pierunājāt, nevienam nesakiet, ka teicu, bet izskatījās tas

iespējams, bilžu secība bija citāda, vēsture klusē.

audzinātāja man viņu tā saslavēja, ka ir skaidrs, ne pirmo dienu viņa ar pīpi uz jumta - zina, ko pateikt, lai visi (vecāki) būtu mierīgi.

pirmdien palikšot gulēt pusdienlaiku.

tagad tik jātiek galā ar to alerģiju.

zvanu pēc stundas es tomēr nesaņēmu, man piezvanīja pēc tam, kad visi (visi trīs - divas meitenes un E) bija paēduši pusdienas. pusdienās, izrādās, esot divi ēdieni - zupa un otrais. mūsmājās parasti gan tikai zupa. esot čakli apēdis un mēģinājis padzerties sulu, kas rezultējies aplietās biksēs. vispār viņš man sulas dzīvē vēl nav dzēris, ja. tikai ūdeni un pienu.

esot raudājis, bet neesot raudājis visu laiku.

esot gribējis, lai audzinātājas viņam ir blakus, tad bija mierīgs.

neesot gribējis iet pastaigāties (audzinātāja saka "viņš jau nevar zināt, kur viņu vedīs", tāpēc sēdējis ārā zem jumtiņa.

esot tāds domīgs puika.

kad aizgāju - raudāja, kad atnācu - raudāja. kad nomierinājās, jau kaut ko gribēja pastāstīt, laikam viss nebija gluži slikti, par kaut ko bija pārsteigts, spriežot pēc balss izteiksmes.

protams, paliku ar sajūtu, ka citi bērni neraud, nestaigā ar knupi, skrien staigāt jau pirmajā dienā un viņiem nemaz nevajag sēdēt blakus, bet es nojaušu, ka tās ir tikai manas iedomas - visi noteikti tādi nevar būt. 

rīt ir pirmā bērnudārza diena, bet man ir tāda sajūta, ka viņš ir jau pavisam liels un pieaudzis un tūlīt ies vismaz pirmajā klasē, ja ne devītajā. ja es būtu emoji, tad tāds, kurš viss iksaitmentā trīs no iekšpuses.

protams, es saprotu, ka rīt mūs, ļoti iespējams, gaida fiasko ar fanfaru pavadījumu, bet varbūt tas gaida pēc dažām dienām (kā ziņo b/d "parasti trešajā dienā viņi vairs negrib iet"), jebkurā gadījumā - gaida pretošanās kustība agrāk vai vēlāk.

lai būtu pilna buķete, pēdējās divas dienas Edvards ir viegli satraucams. a šonakt vispār laikam zobi līda - puņķi, asaras un kliedzoša raudāšana nakts vidū pa vairākiem lāgiem. tētis aizbraucis, jauna mājvieta, un tūliņ vēl bērnudārzs, jā, viņa acīs tas neizklausās pēc kūrorta, bet vismaz kaķis ir pārvests, tagad mums te zoodārzs - divi kaķi, viens suns un viens mazs bērns.