zvanu pēc stundas es tomēr nesaņēmu, man piezvanīja pēc tam, kad visi (visi trīs - divas meitenes un E) bija paēduši pusdienas. pusdienās, izrādās, esot divi ēdieni - zupa un otrais. mūsmājās parasti gan tikai zupa. esot čakli apēdis un mēģinājis padzerties sulu, kas rezultējies aplietās biksēs. vispār viņš man sulas dzīvē vēl nav dzēris, ja. tikai ūdeni un pienu.

esot raudājis, bet neesot raudājis visu laiku.

esot gribējis, lai audzinātājas viņam ir blakus, tad bija mierīgs.

neesot gribējis iet pastaigāties (audzinātāja saka "viņš jau nevar zināt, kur viņu vedīs", tāpēc sēdējis ārā zem jumtiņa.

esot tāds domīgs puika.

kad aizgāju - raudāja, kad atnācu - raudāja. kad nomierinājās, jau kaut ko gribēja pastāstīt, laikam viss nebija gluži slikti, par kaut ko bija pārsteigts, spriežot pēc balss izteiksmes.

protams, paliku ar sajūtu, ka citi bērni neraud, nestaigā ar knupi, skrien staigāt jau pirmajā dienā un viņiem nemaz nevajag sēdēt blakus, bet es nojaušu, ka tās ir tikai manas iedomas - visi noteikti tādi nevar būt.