|
Maijs 5., 2006
14:49 - vilšanās Es vienmēr gaidu, lai apkārtējie paši izjūt pat mazāko mana noskaņojuma maiņu, es vienmēr gaidu, ka viņi pamanīs - tas smaids nebija īsts un tie smiekli bija mākslīgi, bet laikam jau es ātrāk sagaidīšu pūces asti uzziedam, un sagaidīšu to, klausoties citos (smieklu šalts manā virzienā). Bet tad ir dienas kā šī, kad cilvēce izraisa vien nicīgumu, un es varu to pateikt, un tikai pamēģiniet man pārmest, jūs tikai pamēģiniet man kaut ko pārmest (imaginārā izsaukuma zīme).
|
Comments:
veltīgi. lielākā daļa cilvēces ir pārāk pārņemti paši ar sevi, lai pamanītu kaut ko tik nenozīmīgu kā vissīkākās izmaiņas kādā citā.
| From: | f |
Date: | 5. Maijs 2006 - 15:17 |
---|
| | | (Link) |
|
bet man nospļauties.
es gan pamanu. un neteiktu,ka man tas patik. sabiedriibaa pedejaa laikaa izeju reti,jo arii pamanu. tas ir riebigi.
| From: | f |
Date: | 7. Maijs 2006 - 14:36 |
---|
| | | (Link) |
|
varbūt dažreiz varētu vēlēties, kaut nepamanītu, bet, manuprāt, tas otrs cilvēks tomēr novērtē tādu "acīgumu". citādi, man, piemēram, drīz jau būs azarts - melot cilvēkiem un tad klusībā smīkņāt mirkļos, kad viņi apgalvo, cik labi saprot cilvēkus & stuff. |
|
|
Sviesta Ciba |