teiču rezervāts, tātad, aiz murmastienes, lūk, kur braucu.

pēc gariem ceļiem un alejām, garām ganību un siena ruļļu laukiem, kaut kur starp diviem skatu torņiem ir slavenā ģerevņa. pēdējoreiz tur biju pirms gadiem septiņiem un gulēju teltī, šoreiz - mīkstā gultā vēsā istabā. tās mūra mājas laukos ir pārsteidzošas - ārā 30 grādi, bet iekšā vēss, pat durvis vai logs jāpatur vaļā, lai pavisam mitrums neuzkrājas. "ēst būs, kur uztaisīt, mums ir gāzes plīts," saka namatēvs. pēc tam pagriežas un smejas: "tās gan ir vienīgās ērtības!"

par ledusskapi izmantojām ēnā noliktu spaini ar no akas pasmeltu ūdeni. ļoti ilgi tur aukstumu.

bērniem salējām baseinus, tie nevarēja sagaidīt, kamēr sasils ūdens, un spēlējās aukstā, nezinu, kā viņiem viss neatsala.

kopā sanāca 3 bērni, un tā kā bija līdzīga vecuma, varēja kopā spēlēties, ko arī darīja divas dienas no vietas - štābikā, baseinā un uz segas zem ābeles.

mēs, savukārt, divas dienas pavadījām terasē, pirtī un arī skatu torņos.

pie mums atbrauca arī kaimiņš. kā jau laukos ierasts - kaut arī nevienu māju neredz 11 km attālumā, tur ir kaimiņi un viņus arī satiec biežāk, nekā dzīvojot novada centrā.

elektrības nebija, zona bija švaka, mājā vispār nulle, tikai ārā, un tik, cik telefoni turēja, tos izmantoja bērniem multenēm, taupot bateriju mistiskajam zvanam, kuram tā varētu būt nepieciešama, ja tāds atskanētu, bet man šķiet, ka nevienam no mums neviens nezvanīja visu vīkendu.

bijām tik tuvu pie dabas, ka 6:30, kad caur miglaino pagalmu lavījos uz tualeti, varu apzvērēt, ka aiz tās staigāja kāds alnis. čubināja lapas un elpoja.

savukārt, no rīta lapsa bija mēģinājusi aizstiept miskastes maisu, bet pie pirts padevās un sapluinīja viņu tur.

visi aizbrauca mājās knišļu sakosti un noguruši, bet apmierināti.