ar mūsu brūno lāci nedrīkst ne cīnīties, ne arī tā akurāt aktīvi bēgt. jāatkāpjas lēnām, acīs neskatoties, muguru negriežot. absolūti nenozīmē, ka no šī modeļa var secināt par rīcību citās stresa situācijās.

bet par to, ko saki tālāk. mēs neviens īsti šobrīd nezinām, kā rīkotos reālajā situācijā. varbūt tie, kas tagad sakās cīnīties, nobītos un notītos. varbūt tie, kas domā tēlot beigtus, pēkšņi sāktu būvēt barikādes militārajam konvojam vai mēģinātu pievest paiku, zāles armijai. varbūt vēl ko tādu, kas prasa drosmi, kaut nestāvi frontes pirmajā līnijā.

(Reply to this) (Thread)

Jā, man šķiet, ka mums tāds primitīvs skatījums uz to visu. Bēgt arī prasa drosmi, īpaši ja ar maziem bērniem. Drosmi prasa arī taisīt Molotova kokteili, ja tu sēdi ratiņkrēslā. Drosmi prasa diennaktīm ilga sēdēšana metro. Un visbiežāk tev ir daži mirkļi lai pieņemtu lēmumu un visticamāk nav tāda viena pareizā, to redzēs pāris gadus post factum

(Reply to this) (Parent)