|
Oktobris 18., 2020
13:28
mūsu kaķim jau divdesmit gadu. izrādās, pēdējoreiz, kad mamma vedusi viņu uz vetklīniku, tur esot teikuši kaut ko līdzīgu: "nosviniet divdesmit, un midziniet." cik mums zināms, mocīties viņa nemokās, vienīgais, kad viņa iet, viņu šūpo, un iet viņa maz. tās varētu būt viņas neērtības. mums - visas pārējās no tā izrietošās. proti, viņa ir iekārtojusies ērtā stūrī pie ledusskapja, pa vidu starp savām bļodiņām un podu. tuvāk pie bļodiņām. līdz podam aiziet viņai ir slinkums. protams, no mīļotā kaķa tur palicis visnotaļ maz. tomēr, tiklīdz iedomājos par iemidzināšanu, acīs sāk kost, un es domas dzenu uzreiz prom, jo man tas šķiet kaut kas šausmīgs - mēs tagad ņemsim un aizvedīsim viņu pie vetārsta, kur viņai jau tā nemīļākā vieta, un iemidzināsim?! tā taču ir tāda... podstava.
tas viss sākās ar to, ka šodien viņai pie deguna kaut kāds izaugums ar asinīm parādījās.
|
Comments:
Mēs savu 14gadīgo vedām.Kad sistēmas vairs nelīdzēja.Audzējs.Zini...ljoti divkosīgas izjūtas,jo bijām saauguši ar vinju.Bet tās mokas..nu nevarējām mocīt ilgi.
| From: | f |
Date: | 18. Oktobris 2020 - 13:52 |
---|
| | | (Link) |
|
jā, man iepriekšējam bija audzējs. tas ir traki. viņš vēl bija jauns, kādi trīs gadi tik, oj, bet kā es pārdzīvoju, vēl tagad atceros, it kā tas nemaz nebūtu bijis 20 gadus atpakaļ.
tagad man arī pirmais jautājums - bet vai viņa mokās.
Kas tas par dakteri-slakteri? Mūsējā 18 gados aizgāja ar vēzi. Bet tā riktīgi slikti palika tikai pēdējā dienā. Gribējām vest midzināt, bet nepaspējām, nomira mājās. Man jau šķiet, kamēr ēd un dzer, viss ir kārtībā.
| From: | f |
Date: | 18. Oktobris 2020 - 17:24 |
---|
| | | (Link) |
|
tas nebija tik ļauni domāts, i think, drīzāk ar domu, ka labāk te nekas jau vairs nekļūs. viņa mums ir nodzīvojusi varen veselīgu dzīvi, jeibogu. gribas, lai arī aiziešana būtu bez bēdu (es ceru, ka kaķu pasaulē ir tā). |
|
|
Sviesta Ciba |