gribēju kautko no augstiem plauktiem par to,kā es bērnībā dārzeņus vien ēdu, bet tad atcerējos, ka līdz nonācu kojās, neēdu rīsus, griķus, putraimus un jebko,kas man nešķita vizuāli pievilcīgs, lol

bet nu gan jau, ka tam visam ir saistība ar to,kādas garšas iemācās, tāpēc es tā mīlu dārzeņus un rūgtu kumelīšu tēju, jo tā vecāki mājās ēda, es pat nezinu,kad pirmoreiz pagaršoju pelmeņus vai cīsiņus

(Reply to this) (Thread)

tajā rakstā tieši spriež par to, cik ļoti cilvēki asociē sevi ar to, ko viņi ēd. un viens autors pat apgalvo, ka izvēlīgums ir liels rakstura mīnuss, kas var apdraudēt izdzīvošanu, hehe

un ko tie eksotisko zemju bērni ēd? stipri šaubos, ka tur tiek gatavots kaut kas eiropeisks. visādus ceptus sienāžus čili mērcē gan jau tik smeķē vien jau no bērna kājas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tas ir drausmīgs mīnuss, es ļoti gribētu būt tas,kurš ēd,lai dzīvotu, diemžēl esmu tas, kurš dzīvo, lai ēstu. nerunājot par resnēšanu, tas arī bojā citiem un sev omu, kad nevar dabūt apēst tieši to,ko gribas, vai, kad mūždien restūzī pasniedz sūdīgu ēdienu.

ir ļoti maz lietu, kas man kategoriski negaršo (aknas un marinēti ķirbji?), vienmēr esmu gatava izmēģināt ko jaunu - bet tas laikam sākās ap to laiku,kad iemācījos mīlēt olīves un sāku pati gatavot. garšo arī ass, garšvielains - mana māte vēlarvien viebjas no jebkā,kas nav sāls un mikroskopisks pipariņš.
subjektīvi domāju,ka sienāži čilī mērcē tikuntā ir veselīgāki nekā frī karčas un burgeri.

(Reply to this) (Parent)