sākumā, starp citu, es dzīvoju laukos ("ak tad redz kā, es jau jutu - kaut kas ar viņu nav!"). ar vistām un kazu, un suni, kurš ņēma nelabu galu, jo viņai pārāk garšoja vistas. bija dīķis ar māla kalniem, kuros varēja taisīt ugunskuru un cept kartupeļus vasaras vakaros, bija ābeļdārzs, bija divas kaimiņu mājas, vienā, pavisam blakus, dzīvoja kaut kādi strjomnije kaimiņi, bet tālāk dzīvoja ģimene, kur bija divi bērni - puika un meitene, tāpat kā mūsu mājā, un kā jau, attiecīgi, pienākas, mēs visi četri bijām labākie draugi. vecums arī vēl bija tāds, kad nekritām viens otram uz nerviem. bet tā kā laukos gan bija, kur dzīvot, kur strādāt un kur mācīties, bet perspektīvu gan diži daudz nebija, mamma pārcēla mūs visus uz pilsētu, bet viņi pēc laika arī aizbrauca kur nu kurais. līdz ar to arī draudzība loģiski, pārtrūka. nav tikšanos, nav attiecību, fakts. bet tad pavisam nesen meitene no kaimiņu mājas man atraksta, ka viņa ir atgriezusies latvijā un gribētu satikties. pat aklam skaidrs, ka nebūs, kā agrāk, bet pat grūti iztēloties, kā būs. galu galā - cik daudz ūdeņu aiztecējis, cik daudz mēslu ievārīti un cik pudu sāls apēsts, nez vai kādam, kas to nezin, vispār var stāstīt?